Menu

Kaitpanku klīnika Wadi Lahami

Raksts sagatavots no 2010-2012. gada arhīva.

Ēģipte kaitbordistu aprindās ir ieguvusi nelāgu slavu – postpadomju telpas proletariāta atvaļinājumus apstrādājošā tūrisma kombināta produkts ar visām no tā izrietošajām sekām, no kurām aplaudēšana pēc lidmašīnas pirmā pieskāriena zemei ir tikai pats sākums. Taču šī noniecinātā kombināta blakusprodukts – ērta nokļūšana ar tiešo reisu – kombinācijā ar labu vēja statistiku Latvijas nesezonas laikā ir padarījušas Ēģipti par saprātīgu izvēli vidusmēra kaitotājam, kurš grib atvaļinājumu ar ģimeni apvienot ar savu vaļasprieku.

Taču spriest par Ēģipti pēc Hurgadas lidostas, Elgunas pludmales, Luksoras tempļiem un atvaļinājumā esošā proletariāta pārpildītajiem autobusiem, kas visus šos punktus savieno, būtu ne tikai netaisnīgi, bet arī vienkārši muļķīgi. Daļēji mūkot no tūrisma skartajiem reģioniem, daļēji ķerot stabilu vēju martā, Kaitpanku klīnika no gadu uz gadu norisinās Wadi Lahami nirēju nometnē – tuvāk Sudānai kā Safāgai.

Kaitpanku klīnika no gadu uz gadu norisinās Wadi Lahami nirēju nometnē – tuvāk Sudānai kā Safāgai.

Uz kopējā kaitbordistu kāroto galamērķu sasniegšanas ērtuma fona Wadi Lahami tiek pasniegts uz paplātes. Tiešais lidojums no Rīgas ar 52kg pieļaujamo nododamo bagāžu bez papildus samaksas, kam seko piecu stundu pārbrauciens svaigā busiņā un tās pašas dienas vakarā tu ar savu ekipējumu tiec izsēdināts galamērķī – pazemes upes iztekas ielokā uzceltā pilsētiņā, kurai nav žogu, apsardzes un ir tikai dažas slēdzamas durvis.

Viesi šeit guļ teltīs ar aizsienamām durvīm, kurās vakaros iededzot gaismu atgādina laternas un tā vien aicina izspēlēt kaimiņiem kādu mulsinošu ēnu teātra etīdi, mazgājas pa dzimumiem sadalītās koplietošanas dušās ar karsto ūdeni, ietur maltītes zarainu paklāju atgādinošas nojumes pavēnī esošajā ēdamzālē, bet to pārstrādes laikā radītos atkritumus noskalo vienā no septiņiem nometnē esošajiem podiem, kas paslēpti aiz nometnē vienīgajām slēdzamajām durvīm. Pavadot šeit trīs nedēļas tu saproti, ka šeit ir tieši viss nepieciešamais, taču nav nekā lieka.

kaitpanku klīnika Viesi šeit guļ teltīs ar aizsienamām durvīm.

Tipiska diena sākās nedaudz pēc sešiem, kad saule izgaismo telts sienas un griestus. Tiem, kam gulēšana krēmīgi spožā telpā nesagādā problēmas dienu sāk nedaudz vēlāk – ap astoņiem – kad tās pašas krēmīgi spožās sienas un griesti sāk nedaudz purināties vējā. Brokastis tiek ieturētas nedaudz sapņaini veroties uz vēja stiprumu un vizienu norādošajiem karogiem, ik pa mirklim paskatoties sviestmaižu pannas virzienā, vai nav atbrīvojusies rinda, lai varētu tur iebakstīt arī savu pārgriezto plāceni, kas pildīts ar vienu vai vairākiem no ik rītu pieejamiem četriem veidiem sieru. Ap desmitiem vēja virziens parasti ir sagriezies pietiekoši gar krastu, lai varētu sākt pumpēt jebko starp 9 un 12 kvadrātmetriem.

Ap šo laiku klīnikas dalībnieki atkal satiekās šķūnī ar nepabeigtu bāru, atpūtas telpu, dēļu skapi un inventāra istabu, kurš mūsu uzturēšanās laikā lēnām pārveršas par tipisku staciju, apaugdams ar zviļņiem, krēsliem, ūdenspīpēm, līdz pēdējā dienā tur ierodas arī ledusskapis, no kura nākamajās kīnikās varēs vilkt ārā aprasojušus aliņus. Pārsvarā šeit kaitot var vienos šortos, taču stiprāka vēja dienās, kā arī vēlās pēcpusdienās, ir patīkami uzvilkt neoprēna kreklu vai pat ieslīdēt īsulī.

Pusdienas, kas sastāv no otrā un augļiem desertā, tiek pasniegtas ap vieniem, pēc kurām parasti nometnē ir novērojama nenorunāta klusā stunda. Taču pat slinkākie parasti ap trijiem jau ir atpakaļ ūdenī, pieslīpējot priekšpusdienā apgūto, vai tieši otrādi, liekot pamatus nākamās dienas progresam. Pēc saulrieta, kas martā pienāk ap sešiem, ir stunda sāls noskalošanai un dienas spilgtāko ūdens epizožu apspriešanai ēdamzālē, kad īsi pēc septiņiem tiek pasniegta zupa, otrais un deserts. Tieši desmitos tiek slēgta bufete, kurā var par velti dabūt neierobežotu daudzumu limonādes, tējas vai ūdens, kā arī alu, sulu, saldējumu un čipsus par papildus samaksu. Taču lielākajā daļā gadījumu ap desmitiem nometnes viesi jau ir izklīduši pa teltīm, lai nākamajā rītā atkal satiktos pie brokastīm. Sporta nometnes labākajās tradīcijās.

Kopumā pirmajā ārpus LV robežām organizētajā kaitborda meistarības celšanas nometnē piedalījās ducis kaitbordistu, kuri visi apguva kaut ko jaunu. Populārākais apgūstamais triks bija sulīgs reilis, rotācijas atāķī uz abām pusēm, kā arī kaitlopi. Pa dienu kaitošanas laikā dotie padomi kombinācijā ar video apskatu, kurš ļāva dalībniekiem pavērot sevi no malas izrādījās diezgan efektīvs veids kā celt meistarību, kā rezultātā LV pludmales šovasar redzēs vairāk triku gāzēju uz tramvaju vadītāju fona. Tāpat, paliekot uzticīgiem kaitpanku manifestam, uzbūvējam Zvērkāpi, kurš, papliķējis pirmās klīnikas dalībnieku pakaļas, nākamās klīnikas dalībniekus palika gaidām aiz šķūņa. Nākamreiz esam izlēmuši kikerim pievienot arī iesācēju tipa slīdiņu, lai Wadi Lahami kļūtu par pirmo kaitborda parku Ēģiptē.

Kaitošanai atvēlētais līcis ir pietiekošs, lai, saprātīgi izretojoties, padsmit cilvēku paralēli varētu mācīties ko jaunu. Līča iekšpusē dziļums nekur nepārsniedz vidukli, kā arī otrpus smilšu sēklim, uz kura bēgumā laikā ūdens ir līdz potītēm, uz kājām var nostāties gandrīz simts metru dziļumā. Visa šī zona ir ar gludu ūdeni, kas ļauj rūpīgi izplānot trika sīkumus neraizējoties par atspēriena vietu. Līča izmērs nemainās atkarībā no paisuma un bēguma, kas ļauj savu kaitborda grafiku pakārtot tikai personīgajām iegribām, jo vējainās dienas šeit pūš no desmitiem līdz četriem, bet itin bieži arī līdz brīdim, kad saule patveras aiz neredzamajiem kalniem.

Kaitpanku klīnika – Kaitošanai atvēlētais līcis ir pietiekošs, lai, saprātīgi izretojoties, padsmit cilvēku paralēli varētu mācīties ko jaunu.

Viena no izklaidēm bezvējā, kura gan mums nav īpaši daudz, ir vazāšanās pa tuvējiem kalniem. Piemēram, līdz augstākajai ar neapbruņotu aci redzamajai virsotnei ir apmēram 2 stundu ilgs pārgājiens. Tāpat par 5 eiriem var uz dienu izīrēt pleznas ar brillēm un trubiņu, lai izpētītu peldamā attālumā esošā rifa iemītnieku daudzveidību – bruņurupuči, murēnas, rajas, ķieģeļzivs, “tā, kurai uz astes bantīte” un pat neliela haizivs. Par 35eur ir iespēja nepilnu stundu pilnā šusē traukties Arābijas pussalas virzienā, kur kādā lagūnā dzīvo bariņš delfīnu, ar kuriem kopā var papeldēt un paskatīties kā tie atpūšas un spēlējas. Tiesa gan “klaigāt”, “dirst”, “koķetēt” un “drāzties” ir vārdi, kas precīzāk atainotu pieredzēto. Taču neskatoties uz to daudzi labprāt atgrieztos tieši tajā mirklī, kad rokas stiepiena attālumā ar tevi kopā peld pārdesmit delfīnu bars, sakliedzās savā starpā un vēro tevi. Pēc kā, sapratuši, ka darīšana tomēr nav ar saprātīgu būtni, atkal nododās atpūtai un rotaļām.

Kaitpanku klīnika – kādā lagūnā dzīvo bariņš delfīnu, ar kuriem kopā var papeldēt un paskatīties kā tie atpūšas un spēlējas.

No klīnikas atmiņā palikušās epizodes saistās ar ieskrējienu, atspērienu, triku un – pārsvarā – kritienu. Sasitumi, viegli mežģījumi, izdzertais sālsūdens un niknums uz sevi par bailību vai tizlumu tikai pavairo prieku, kad beidzot kārotais triks ir piezemēts tā, ka pašam nav kauns izpildīt, bet citiem nav līdzjūtīgi jāsmaida skatoties. Kaitpanku klīnikā kaitbords ir darbs.

Kaitpanku klīnikā kaitbords ir darbs.