Dienvidāfrika

Gatavojoties apmeklēt DĀR jārēķinās, ka būs jābrauc personīgi uz Stokholmu iesniegt dokumentus vīzai. Vēstniecība strādā līdz pusdienlaikam 4 dienas nedēļā, tāpēc iesaku pieteikuma dokumentus pārbaudīt kārtīgi, lai nav jābrauc divreiz. Kopumā ierēķini 3 nedēļas bez pases.

Divus mēnešu ilgo ceļojumu (decembris un janvāris) sadalījām trīs līdzīgās daļās – pa pāris nedēļām pavadījām Durbanas, PortElizabetes un Keiptaunas apkārtnē. Pirms tam rezervējuši bijām tikai mašīnu Johannesburgas lidostā un dzīvošanu pirmajai nedēļai Durbanā.

Pirmais pieturas punkts Durbana – DĀR otra lielākā pilsēta un vēsturiski melnākā. Lai arī neviens prom nedzen un jūties droši, tomēr skaidri ir jūtams, ka aparteīds te līdz galam nav beidzies. Balto un melno pludmales, pārtikas veikali, rajoni. Žogi, dzeloņstieples, uz katras mājas brīdinājums „ARMED RESPONSE”. Valdošie divi vēji – ZA (gar krastu no kreisās) parasti saulains, uz 7m2 vai 9m2 un ar smuku vilni līdz 3m, un DR, parasti stiprāks ar tieksmi beigties ap 15 ar pamatīgu negaisu. Vilnis parasti nekāds, jo DR vējš glāsta okeānu pret spalvu. Braucot ap 100km uz ziemeļiem vai dienvidiem aina īpaši nemainās – ir atsevišķi rifi un ragi, aiz kuriem viļņi kārtojās, bet kopumā diezgan mežonīgs krasts. Daudz kur tuvojoties jūrai atduries aizsarggrāvī ar dzeloņstiepļu žogu. Divu nedēļu laikā satiekam 5 kaitbordistus – visus vienā pludmalē un katru reizi tos pašus. Bezvēja dienās laba sērfošana Durbanas centrā, kuras pludmali no viļņiem sargā ap pusduci nelielu molu, kas veido labus viļņus. Pārsvarā vietējie viļņus ķer ar pleznām un sērfu uzskata par lieku greznību, taču netrūkst arī dažada līmeņa sērferu. Vietas daudz, grūstīšanās īsti nav.

Pārbrauciens uz PortElizabeti (PE) aizņem visu dienu. Saules izkaltēti lauki un nabadzība. Pretēji mūsu namamātes ieteikumam, izvēlamies doties caur Nelsona Mandelas dzimtajām vietām, kur baltajiem rādīties esot bīstami. Ietaupam ap 300km un drošības labad rēķinam benzīntanku apmeklējumu ārpus bīstamās Mhathas, taču brīdinājums izrādījies pārspīlēts.

PE trūkst Durbanas kontrastu, uz ielām nemana Ferrari bez numuriem, žogi ir zemāki un bez elektriskā gana un ložmetēju torņiem. Pie luksoforiem ubago pārvsarā baltie un kā noskaidrojas vēlāk, tad šeit aparteīds ir apgriezies kājām gaisā – baltais vīrietis ir pēdējais rindā uz nedaudzajām vakancēm. Tanī pat laikā ļaudis ir sirsnīgāki, kā jau mazākai pilsētai piederētos. Labākā sezona viļņiem un vējam PE ir ziemā – jūlijā un augustā. Taču arī mums no divām nedēļām pusi laika pūta, kā arī bija dažas bezvēja viļņu dienas. Nepilnas stundas brauciena attālumā no PE atrodas Jeffreys Bay un Cape St Francis – 50km rādiusā sakoncentrēti neskaitāmi pasaules klases viļņi un, protams, arī to cienītāji. Pūķis šeit tiek uzskatīts par lieku greznību un rodas iespaids, ka sērfo visi. Kaitojot tajā pašā Cape St Francis īpaši grūstīties ar sērferiem nesanāk, jo sērferi izvēlas viļņa sākumu, kas ir aizvējā, bet nedaudzie kaitbordisti – viļņus dziļāk līcī, kur ir stabils vējš. Atšķirībā no Durbanas un Keiptaunas, šeit valdošais viļņa un vēja virziens ērtāks labiķiem. Tāpat ir vairākas lagūnas upju iztekās, kuras ar paisumu piepildās ar ūdeni veidojot izcilus apstākļus brīvstilam. Divu nedēļu laikā redzam 3 kaitbordistus.

Pārbraucienam uz Keiptaunu atvēlam divas slinkas dienas, jo ceļš ved pa slaveno Garden Route, kas tiek uzskatīts par gleznaināko DĀR daļu ar ko vietējie ļoti lepojas. Jo vairāk tuvojamies Keiptaunai, jo vairāk viss sāk atgādināt Vidusjūras piekrasti – gan dabas, gan cilvēku uzvedības jomā. Pretstats ar Durbanu ir satriecošs. Paši vietējie smejas, ka Keiptauna ir tik eiropeiska, ka pat sabiedriskais transports iet pēc saraksta, nevis āfrikāniskā haosā. Keiptaunā saplūdusi būru protestantu darba ētika, pasaules līmeņa osta gadsimtu garumā un savdabīgi atjautīgais melno skatījums uz problēmu risināšanu. Šis kokteilis izpužas it visā – sākot no ēdieniem un beidzot ar lietišķo mākslu un cilvēku ādas krāsu.

Kaitošana Keiptaunā ir vēl satriecošāka par tās kultūru. Triju nedēļu laikā bez vēja paliekam trīs dienas. Vējš nāk no dienvidiem un ieskrienās pāri Keiptaunai starp Table Mountain un kalnu grēdu austrumos. Reizēm pūš jau no paša rīta – tad ir iespēja tikt pie stiklaini gludiem viļņiem ar labi uzlādētu 9m2. Pēcpusdienā vējš parasti pieņemas līdz 7m2 un diezgan bieži ap 18iem jau pūš uz 5m2, viļņi paliek lielāki, taču arī sejas nedaudz saņurcītākas. Atkarībā no meistarības līmeņa var braukt tuvāk Keiptaunai (visi galvenie liedagi ir ap 20km uz ziemeļiem – tādos kā Saulkrastos), kur DR virziena viļņi neveļas tik tieši iekšā līcī, līdz ar ko ir mazāki. Īpaši labi viļņi veļas Hagatā un Melkbosā – divas stāvvietas nepilnus 5km uz ziemeļiem no BigBay – vietas, kuru ikkatrs ir kaut reizi redzējis video un kur notiek Red Bull Kong of Air. Mēs aizbraucam tieši tajā dienā, kad šis dzīres sākas.

Aptuveni stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem – Langebānā - esot vairāku km2 liela lagūna, kurā katrs varot atrast sev vietu, taču viļņi mūs vilina vairāk un tā arī līdz turienei neaizbraucam.

Dažas dienas vējš sagriežas un pūš no ZR. Tad lielākā daļa viļņu kaitbordistu un vindsērferu dodas uz pašu Labās cerības ragu, kur īpaši šaurā, maksas (ap 5eur no cilvēka par iebraukšanu dabas parkā) agresīvu paviānu apsargātā pludmalītē ar krasta vēju veļas ļoti pieņemams labiķis. Zinātāji teica, ka tieši šajā vietā varot noķert lielākos viļņus Keiptaunā – pie 7m. Mums nepaveicas – divās dienās, ko tur kaitojam, veļas Keiptaunas standarts – 3m paredzama, vidēji stāva viļņa. Vilnim azotē tā arī nesanāk iebraukt, lai arī vēja virziens tam ir ideāls.

Keiptaunā ir izteikta viļņu braukšanas etiķete ar diezgan agresīviem noteikumu aizstāvjiem. Pašam sanāk vairākas reizes iepīties asākā vārdu apmaiņā strīdīgos gadījumos, taču viļņi te nav mazi un nogrūžot kādu no izvēlētās trajektorijas patiešām var arī neizpeldēt. Parasti tu brauc iekšā jūrā tik ilgi, kamēr parādās kāds brīvs vilnis. Tad griez riņķī un ar dusmīgu seju brauc ārā, lai nevienam neienāk prātā tev viņu atņemt. Kļūda pie kāju maiņas vai izvēloties labāko pozīciju un tavu vilni bez sirdsapziņas pārmetumiem paņems nākamais. Kaitbordsitu un vindsērfingistu ir ka biezs, taču viļņiem un vējam augot jūra parasti iztīrās un liela grūstīšanās nav.

Dienvidāfrika

Dažādi sīkumi:

Par naudu – DĀR rands ir piedzīvojis 30% kritumu, kā rezultātā steiks glaunā restorānā izmaksās ap 10eur. Gaļa te ir fantastiska un par labu cenu.

Pierodi pie tā, ka benzīntankos pašam nav jālej benzīns, autostāvvietās sensoru lomu pilda „parking manager”, pie luksofora vari par 10c izmest atkritumus kāda ubaga sagatavotajā miskastes maisā.

Pārtika lielveikalā maksā līdzīgi kā pie mums, tāpēc bezmaz lētāk ēst ir restorānā. Vai arī iepirkties tirgos.

Āfrikā īsti nemāk operēt ar piena produktiem – labu sieru un sviestu ved no Īrijas un Dānijas.

Vīns ir lētāks par alu. Otro var nopirkt tikai specializētos veikalos.

Mēdz brīdināt, ka DĀR visu laiku jāuzmanās no zagļiem un laupītājiem. Netici. Ar parastā austrumeiropieša rūdījumu te ir pilnīgi pietiekoši, lai justos droši.

Bildēm izmantots gan digitālais, gan analogais fotoaparāts.

Autors: Reinis Pļaviņš (Kaitpanki)