Latvijas kaitbords. Vēja mednieka Bībele.
Latvijas kaitbords – vēja mednieka Bībele.
Tīri tehniski kaitbords un kaitsērfings ir relatīvi jauns, bet ar strauji augošu popularitāti aizraujošs sporta – atpūtas veids , kura pamatā ir braukšana pa ūdeni, sniegu vai sauszemi, izmantojot vēja spēku. Kaitojot var vienkārši baudīt braucienu, gan arī izpildīt dažādus akrobātiskus trikus.
Latvijā kopumā varētu būt aptuveni 2000 kaitotāji, kuri labi satiek savā starpā, kaut vai tā iemesla dēļ, ka kaitot vienatnē nav ieteicams, un pacelt un nolaist pūķi ar drauga palīdzību ir daudz ērtāk. Ir novērots, ka kaitbords un vēja medīšana izraisa atkarību, tādēļ diena sākas ar vēja prognozes precizēšanu
Latvijā vējš ir salīdzinoši nepastāvīgs un pūš visos iespējamos virzienos, neatkarīgi no sezonas. Rietumu krastā (Kolka – Liepāja) vējš uzturas biežāk nekā Rīgas līcī.
Latvijas kaitbords ir saistīts ar vēja un labu apstākļu medīšanu, labi apstākļi ir nepastāvīgi un katram vējam un prognozei ir savas favorīta pludmales.
Kaitojamie vēji ir no 6 -20 m/s, bet iesācējam vēlams pieturēties pie 10 m/s robežas kā maksimālās. Savukārt, profesionālis, piešķirot sazvērestības teorijai jaunu nozīmi, var kaitot pat tādā vējā, kad masu mediji aicina neiet ārpus mājas, un ostas ir slēgtas.
Kaitbords principā ir sporta veids, kas attīstījies kopsolī ar digitalizācijas laikmetu , tādēļ internetā var atrast praktiski visu informāciju par šo sportu. Optimālākā vide kaitbordam ir plašas pludmales vai atklāti lauki, ja kaitotvēlme nepāriet arī ziemas periodā. Tā kā Latvija ir piejūras valsts, to darīt ir iespējams visas piekrastes garumā, ja vien vējš pūš virzienā no jūras uz krastu.
Atsevišķās pludmalēs, piemēram, Ventspilī, Liepājā un Jūrmalā ir ierobežojumi ar speciāli norādītām vietām. Savukārt par iecienītākajām vietām var nosaukt Vitrupi, Salacgrīvu, Zvejniekciemu, Saulkrastus, Lilasti, Bolderāju, Pumpurus, Ragaciemu, Bērzciemu, Roju, Ventspili, Akmeņragu, Liepāju un Lūžņu. Deserts ar ķirsīti neapšaubāmi ir pirmais kaitcentrs Latvijā – “Koklītes”, meklējams un atrodams Saulkrastos.
Kaitošana – tas nozīmēs tikšanos ar jauniem draugiem , nenovēršamu smilšu klātbūtni mājās, autiņā un telefona pogās, atkarību no koka galotņu vērošanas pat šķietami bezcerīgās dienās un kārtējā jauniegādātā inventāra slēpšanu no nekaitojošās otrās puses, kā arī “traktorista iedegumu” vasarā, jo Latvijā kaitot bez hidrotērpa izdosies reti. Aizraujoties ar kaitbordu var pavājināties interese par hokeju un neietilpīgiem sporta autiņiem.
Plusi, ar kuriem jārēķinās : brīvdienām un ceļojumiem parādīsies jauna jēga. Būs patīkams nogurums pirmdienas rītos pēc sportiski pavadītas nedēļas nogales. Vienmēr precīzāk zināsi laika apstākļus nekā to stāsta TV. Tevi apskaudīs par patīkamo sejas iedegumu (to, ka mums vēders balts mēs jau neatzīsimies;). Tev būs vienkārši satriecoša aizraušanās ar ko piepildīt citkārt ne visai interesanto dzīves ritmu.
Populārākais iesācēju jautājums ir: “cik ilgā laikā var iemācīties kaitot?” Konkrētas atbildes nav. Noteikumus diktē ne tikai veiklība un citu sportu pieredze, bet arī spēja izbrīvēt laiku dienās kad pūš, kuras, savukārt, ne vienmēr ir brīvdienas. Izaicinājumus mīlošākie pirmos metrus ar dēli spēs nobraukt pēc pāris stundu ilgas apmācības, turpretī citiem tas var prasīt 12-15 stundas, atkarībā no fiziskās sagatavotības. Iepriekšējā vindsērfinga, veikborda, snovborda vai līdzīga pieredze ir vēlama, bet ne obligāta. Spožu kaitera karjeru nodrošinās, iespējams, arī spēļu pūķa lidināšanas iemaņas.
Instruktoru vadībā iemācīties kaitborda pamatus un drošības noteikumus noteikti būs daudz drošāk, ātrāk, efektīvāk un pārliecinošāk, nekā pašmācības ceļā. Kaitbords ir tikpat droš kā autobraukšana. Ja ievēro pamatnoteikumus, esi drošībā un pilnībā kontrolē notiekošo.
Kaitbords ir vieglāks, kā izskatās no malas un to var iemācīties praktiski jebkurš sākot no desmitgadīga bērna, meitenēm līdz pat vecākiem cilvēkiem pāri 60 gadiem. Kaitu vadīt ir viegli un tam nav nepieciešama liela fiziska sagatavotība. Tikko, kā esi izcēlies no ūdens un uzsācis braukt, tā tevi pārņem patīkama viegluma un brīvības sajūta.
p.s. Latvijas jūras ūdeņos nav nekādu jūras briesmoņu, kuri varētu apdraudēt nepārvaramo vēlmi kaitot.
Bez vasaras apmācības, noteikti ir vērts pieminēt ziemu . Tās īpašās priekšrocības ir iespēja apgūt pirmos soļus daudz mazākā vējā un ar mazāku pūķi, jo sniega segumam ir cits blīvums kā ūdenim. Kā arī mierīgi stāvēt uz kājām, pakāpties pa labi vai kreisi ja nepieciešams un darboties, piemēram, ar nokritušu pūķi, atrodoties stāvus, kas ne vienmēr ir iespējams vasarā. Ziemā mācīties kaitot var gan ar slaloma slēpēm, gan sniega dēli. Ja ir tāda iespēja, noteikti iesākam izmantot to, lai apgūtu pašus vadības pamatus. Arī nobraukt savus pirmos metrus aiz pūķa visātrāk izdosies kā reiz ziemā.
Inventāra pamatā ir pūķis , kurš tiek vadīts ar stūres palīdzību, kas pie pūķa ir pievienota ar aptuveni 23 metrus gariem striķiem. Ērtākai vadībai un roku slodzes atvieglošanai ir paredzēta josta (trapece), kuru apliek ap vidukli, un kurā tiek ieāķēta stūre. Braukšanai var izmanto ne vien tradicionālo, uz abām pusēm braucamo tvintipa dēli, bet arī sērfa dēli, sauszemes dēli ar riteņiem, braukšanai pa smiltīm un zāli, snovbordu, slēpes, bagiju, kanoe vai pat slidas. Kaitošana ir vissezonas sports un mīl visus gadalaikus, nepieciešams tikai piemērots apģērbs – hidrotērps vai kombinezons ziemā. Ir arī ūdenim paredzēts sausais tērps kaitošanai īpaši aukstos apstākļos.
Inventārs ir aprīkots ar vairākiem drošības mehānismiem, kas palīdz burtiski sekundes desmitdaļas laikā atbrīvoties no pūķa ārkārtas situācijā, tādēļ kaitbords ir uzticams sporta veids. Protams – ne muļķudrošs. Ja pūķis nokrīt ūdenī, kas mācību procesā gadās diezgan bieži, to ir viegli piecelt atpakaļ.
Kaitterminu vācelīte:
biete – krtitiens vai neveiksmīga trika izpilde nobeigumā
čikenlūps – cilpa, ar kuru piekabina pūķi pie braucēja vidukļa jostas – trapeces
donkey dick – stūres detaļa, kas palīdz čikenlūpam nekabināties laukā no vidukļa jostas
tējas maisiņš – kaiteris, kurš lido pa gaisu ar pūķi virs galvas
daunītis – garāks brauciens gar piekrasti, braucot lejā pa vējam (šobrīd garākais izpildītais posms Latvijā ir no Liepājas līdz Ventspilij)
štropes – striķi, ar kuriem ir savienoti pūķis un braucējs
krastinieks – vējš, kas pūš no krasta
perebors – pārāk stiprs vējš attiecīgā pūķa izmēram
ļeckas – dēļa kājsaites, kas palīdz vieglāk kontrolēt dēli un tur to pie kājām
hindenburga – negadījums, kad virs galvas turēts pūķis vēja iztrūkuma vai neveiklas vadības rezultātā krīt lejā
walk of shame – ja braucējs nevar atgriezties sākumpunktā un ir spiests nākt gar krastu atpakaļ
dubaks – auksts laiks
čops – nelīdzena, vēja sajaukta ūdens virsma
aitiņas – baltie, vēja uzveltie vilnīši jūras dziļumā, kas sākas aptuveni pie 6 m/s un ir viena no pazīmēm, ka vējš ir pietiekami stiprs kaitošanai.
Īsumā kaitbords ir aizraušanās, kas pastāv neatkarīgi no dzimšanas gada pasē vai filozofiskās pārliecības. Absolūta bez ierobežojumu izjūta, atrodoties saskaņā ar ūdeni un vēju.
Informāciju sagatavoja Linda Ģermane
Materiālu sagatavoja sabiedrisko attiecību speciāliste Guna Miļusa
Latvijas kaitborda grupa: https://www.facebook.com/groups/806625729388574/