Searching for waves in the land of trolls
Ir augusta beigām neraksturīgs karstums, tipiskais latvietis sūkstās par pārāk spožo sauli un sēņu lietus trūkumu, bet mēs četras meitenes nedaudz iesvīdušām mugurām lādējam kemperī sērfa dēļus un pošamies ceļam. Ceļam uz turieni, kur saule uzspīd gaužām reti, lietus līst aumaļām un nelielā melnu klinšu ieskautā pludmalē skalojas sūnu zaļi viļņi. Mēs dodamies sērfot uz Norvēģiju.
Mūsu galamērķis ir Hoddevika - pilsētiņa, kas ar savu nepilnus 800m garo liedagu noteikti nav populārākais sērferu galamērķis, itsevišķi sezonā, kad Atlantijas okeāna apskalotajā Eiropā viļņi vēl nāk komplektā ar vasaras cienīgām gaisa temperatūrām. Bet troļļu zemes skarbais vilinājums ir lielāks par mūsu vēlmi ķert pēdējos saules starus. Arī pārvaramais attālums ir salīdzinoši neliels - nakts uz prāmja līdz Stokholmai un 1000km līkumainu kalnu serpentīnu, lai šķērsojot Zviedriju sasniegtu Norvēģu jūras apskalotos klinšainos krastus. Ja papēta Norvēģijas piekrasti kartē, tad smilšainas pludmales ir retums un Hoddevika ir viena no nedaudzajām viļņu ķeršanas vietām Skandināvijas pussalā. Jārēķinās, ka jo tuvāk piekrastei, jo braukšanas ātrums ievērojami noplok - ceļi ir šauri un vijas te augša, te lejā pa kalnu serpentīniem. Plānotās vienas dienas laikā pieveicām šo ceļu divās nesteidzīgās dienās, jo iebraucot Norvēģijā pazūd jebkāda vēlme steigties - ziemeļbrieži, fjordi un apledojušas kalnu virsotnes liek mums apstāties biežāk un ilgāk, nekā plānojām. Bet nokavēt mums nav ko.
Vēl brīdi pirms mūsu acīm parādās uzraksts Hoddevika un ikoniskais serpentīns lejup uz pilsētu, egļu meži ceļa abās pusēs sakļaujas tik cieši, kā biezs priekšskars pirms izrādes. Viļņu izrāde notiek nelielā lauku ciematā lielu klinšu ielokā. Tajā ir viena iela, aptuveni 20 mājas, trīs sērferu pansijas, sērfa dēļu noma un viens kempings. Nav ne veikalu, ne bāru, sociālā dzīve neekstistē un neliela cilvēku rosība redzama tikai pludmalē un pie pāris salijušajām teltīm kempingā. Vienīgais mērķis ar kādu cilvēki uz šejieni brauc ir sērfošana. Mūs iepazīstināt ar vietējiem centās pat mūsu uzticamais ceļabiedrs labradors Oko, kas nemitīgi apošņāja sērferu teltis meklējot ēdamo, bet arī viņa darbības nevainagojās panākumiem.
Sākotnēji viļņu prognoze nebija iepriecinoša, bet Norvēģu jūra mums bija sarūpējusi pārsteigumu - ūdenī ielīdām jau tajā pašā pēcpusdienā, kad ieradāmies. Šo vietu nevar salīdzināt nearvienu, kur iepriekš būtu sērfojusi - aptuveni kilometru augstās stāvās klints sienas rada sireālu sajūtu par atrašanos milzu akmens bļodā. Sēdi jūrā, bet plašums paveras tikai raugoties augšup. Lai arī esam ziemeļos Golfa straumes atnestie siltie ūdeņi neliek salt un augstās klintis, kas ieskauj nelielo pludmali sargā no stiprā vēja. Sev piemērotu vilni te atradīs gan iesacējs, gan pieredzējis viļņu ķērājs - vislabāk darbojas pie dienvidrietumu un rietumu virmas. Mēs sērfojām četras dienas pēc kārtas - mijoties paisumam un bēgumam mainās arī apstākļi, bet viļņus ķert var katru dienu un no saullēkta līdz saulrietam. Lietus arī līst katru dienu - nezinu vai pie tā var pierast, bet lēnām pieņēmām to kā faktu. Pēdējā dienā gan spīdēja saule, it kā censdamās mums pierādīt, ka tik tiešam esam nonākušas nelielā paradīzes līcī.
Ievērojot Norvēģu brīvā laika pavadīšanas tradīcijas vienu dienu pavadījām pārgājienā uz klints virsotni, kas ieskauj ciemata līci. Kāpiens augšup pa stipru lietu un brāzmainu vēju aizņem vairāk kā stundu un liek apšaubīt pārgājiena motivāciju, bet saņemšanās bija to vērta - skats no augšas ir elpu aizraujošs un mūsu acīm atklājas viļņu paradīzes Hoddevikas kautrais skarbais vaigs. Nākamo nedēļu pavadam apceļojot Norvēģijas dienvidrietumu piekrasti, bet otru tādu ciemu vairs savā ceļā nesastopam. Nelielā Hoddevika nu iegūlusi mūsu atmiņā uz visiem laikiem.
Noderīgi:
Kempera vieta kempingā ar elektrības pieslēgumu - 25eur par nakti
Silta duša - 3eur par reizi.
Sērfa dēļu noma - 20eur par dienu.
Hidrotērpa biezums - 4/3 vai 5/4. Neoprēna zābaciņi. Cimdi un cepures nenoderēja.