Jaunumi
Latvijas kaitbords. Vēja mednieka Bībele.
Tīri tehniski kaitbords un kaitsērfings ir relatīvi jauns, bet ar strauji augošu popularitāti aizraujošs sporta – atpūtas veids , kura pamatā ir braukšana pa ūdeni, sniegu vai sauszemi, izmantojot vēja spēku. Kaitojot var vienkārši baudīt braucienu, gan arī izpildīt dažādus akrobātiskus trikus. Latvijā kopumā varētu būt aptuveni 2000 kaitotāji, kuri labi satiek savā starpā, kaut vai tā iemesla dēļ, ka kaitot vienatnē nav ieteicams, un pacelt un nolaist pūķi ar drauga palīdzību ir daudz ērtāk. Ir novērots, ka kaitbords un vēja medīšana izraisa atkarību, tādēļ diena sākas ar vēja prognozes precizēšanu. Piemēram: https://www.windguru.cz/ https://www.windfinder.com/ un citi, tai skaitā telefona aplikācijas. Latvijā vējš ir salīdzinoši nepastāvīgs un pūš visos iespējamos virzienos, neatkarīgi no sezonas. Rietumu krastā (Kolka – Liepāja) vējš uzturas biežāk nekā Rīgas līcī. Latvijas kaitbords ir saistīts ar vēja un labu apstākļu medīšanu, labi apstākļi ir nepastāvīgi un katram vējam un prognozei ir savas favorīta pludmales. Kaitojamie vēji ir no 6 -20 m/s, bet iesācējam vēlams pieturēties pie 10 m/s robežas kā maksimālās. Savukārt, profesionālis, piešķirot sazvērestības teorijai jaunu nozīmi, var kaitot pat tādā vējā, kad masu mediji aicina neiet ārpus mājas, un ostas ir slēgtas. Kaitbords principā ir sporta veids, kas attīstījies kopsolī ar digitalizācijas laikmetu , tādēļ internetā var atrast praktiski visu informāciju par šo sportu. Optimālākā vide kaitbordam ir plašas pludmales vai atklāti lauki, ja kaitotvēlme nepāriet arī ziemas periodā. Tā kā Latvija ir piejūras valsts, to darīt ir iespējams visas piekrastes garumā, ja vien vējš pūš virzienā no jūras uz krastu. Atsevišķās pludmalēs, piemēram, Ventspilī, Liepājā un Jūrmalā ir ierobežojumi ar speciāli norādītām vietām. Savukārt par iecienītākajām vietām var nosaukt Vitrupi, Salacgrīvu, Zvejniekciemu, Saulkrastus, Lilasti, Bolderāju, Pumpurus, Ragaciemu, Bērzciemu, Roju, Ventspili, Akmeņragu, Liepāju un Lūžņu. Deserts ar ķirsīti neapšaubāmi ir kaitborda centrs un skola Vējā, kas atrodfas Engurē, bet apmācības veic pa visu Latvijas piekrasti. Kaitošana – tas nozīmēs tikšanos ar jauniem draugiem , nenovēršamu smilšu klātbūtni mājās, autiņā un telefona pogās, atkarību no koka galotņu vērošanas pat šķietami bezcerīgās dienās un kārtējā jauniegādātā inventāra slēpšanu no nekaitojošās otrās puses, kā arī “traktorista iedegumu” vasarā, jo Latvijā kaitot bez hidrotērpa izdosies reti. Aizraujoties ar kaitbordu var pavājināties interese par hokeju un neietilpīgiem sporta autiņiem. Plusi, ar kuriem jārēķinās: brīvdienām un ceļojumiem parādīsies jauna jēga. Būs patīkams nogurums pirmdienas rītos pēc sportiski pavadītas nedēļas nogales. Vienmēr precīzāk zināsi laika apstākļus nekā to stāsta TV. Tevi apskaudīs par patīkamo sejas iedegumu (to, ka mums vēders balts mēs jau neatzīsimies;). Tev būs vienkārši satriecoša aizraušanās ar ko piepildīt citkārt ne visai interesanto dzīves ritmu. Populārākais iesācēju jautājums ir: “cik ilgā laikā var iemācīties kaitot?” Konkrētas atbildes nav. Noteikumus diktē ne tikai veiklība un citu sportu pieredze, bet arī spēja izbrīvēt laiku dienās kad pūš, kuras, savukārt, ne vienmēr ir brīvdienas. Izaicinājumus mīlošākie pirmos metrus ar dēli spēs nobraukt pēc pāris stundu ilgas apmācības, turpretī citiem tas var prasīt 12-15 stundas, atkarībā no fiziskās sagatavotības. Iepriekšējā vindsērfinga, veikborda, snovborda vai līdzīga pieredze ir vēlama, bet ne obligāta. Spožu kaitera karjeru nodrošinās, iespējams, arī spēļu pūķa lidināšanas iemaņas. Instruktoru vadībā iemācīties kaitborda pamatus un drošības noteikumus noteikti būs daudz drošāk, ātrāk, efektīvāk un pārliecinošāk, nekā pašmācības ceļā. Kaitbords ir tikpat droš kā autobraukšana. Ja ievēro pamatnoteikumus, esi drošībā un pilnībā kontrolē notiekošo. Kaitbords ir vieglāks, kā izskatās no malas un to var iemācīties praktiski jebkurš sākot no desmitgadīga bērna, meitenēm līdz pat vecākiem cilvēkiem pāri 60 gadiem. Kaitu vadīt ir viegli un tam nav nepieciešama liela fiziska sagatavotība. Tikko, kā esi izcēlies no ūdens un uzsācis braukt, tā tevi pārņem patīkama viegluma un brīvības sajūta. p.s. Latvijas jūras ūdeņos nav nekādu jūras briesmoņu, kuri varētu apdraudēt nepārvaramo vēlmi kaitot. Bez vasaras apmācības, noteikti ir vērts pieminēt ziemu . Tās īpašās priekšrocības ir iespēja apgūt pirmos soļus daudz mazākā vējā un ar mazāku pūķi, jo sniega segumam ir cits blīvums kā ūdenim. Kā arī mierīgi stāvēt uz kājām, pakāpties pa labi vai kreisi ja nepieciešams un darboties, piemēram, ar nokritušu pūķi, atrodoties stāvus, kas ne vienmēr ir iespējams vasarā. Ziemā mācīties kaitot var gan ar slaloma slēpēm, gan sniega dēli. Ja ir tāda iespēja, noteikti iesākam izmantot to, lai apgūtu pašus vadības pamatus. Arī nobraukt savus pirmos metrus aiz pūķa visātrāk izdosies kā reiz ziemā. Inventāra pamatā ir pūķis , kurš tiek vadīts ar stūres palīdzību, kas pie pūķa ir pievienota ar aptuveni 23 metrus gariem striķiem. Ērtākai vadībai un roku slodzes atvieglošanai ir paredzēta josta (trapece), kuru apliek ap vidukli, un kurā tiek ieāķēta stūre. Braukšanai var izmanto ne vien tradicionālo, uz abām pusēm braucamo tvintipa dēli, bet arī sērfa dēli, sauszemes dēli ar riteņiem, braukšanai pa smiltīm un zāli, snovbordu, slēpes, bagiju, kanoe vai pat slidas. Kaitošana ir vissezonas sports un mīl visus gadalaikus, nepieciešams tikai piemērots apģērbs – hidrotērps vai kombinezons ziemā. Ir arī ūdenim paredzēts sausais tērps kaitošanai īpaši aukstos apstākļos. Inventārs ir aprīkots ar vairākiem drošības mehānismiem, kas palīdz burtiski sekundes desmitdaļas laikā atbrīvoties no pūķa ārkārtas situācijā, tādēļ kaitbords ir uzticams sporta veids. Protams – ne muļķudrošs. Ja pūķis nokrīt ūdenī, kas mācību procesā gadās diezgan bieži, to ir viegli piecelt atpakaļ. Kaitterminu vācelīte: biete – krtitiens vai neveiksmīga trika izpilde nobeigumā čikenlūps – cilpa, ar kuru piekabina pūķi pie braucēja vidukļa jostas – trapeces donkey dick – stūres detaļa, kas palīdz čikenlūpam nekabināties laukā no vidukļa jostas tējas maisiņš – kaiteris, kurš lido pa gaisu ar pūķi virs galvas daunītis – garāks brauciens gar piekrasti, braucot lejā pa vējam (šobrīd garākais izpildītais posms Latvijā ir no Liepājas līdz Ventspilij) štropes – striķi, ar kuriem ir savienoti pūķis un braucējs krastinieks – vējš, kas pūš no krasta perebors – pārāk stiprs vējš attiecīgā pūķa izmēram ļeckas – dēļa kājsaites, kas palīdz vieglāk kontrolēt dēli un tur to pie kājām hindenburga – negadījums, kad virs galvas turēts pūķis vēja iztrūkuma vai neveiklas vadības rezultātā krīt lejā walk of shame – ja braucējs nevar atgriezties sākumpunktā un ir spiests nākt gar krastu atpakaļ dubaks – auksts laiks čops – nelīdzena, vēja sajaukta ūdens virsma aitiņas – baltie, vēja uzveltie vilnīši jūras dziļumā, kas sākas aptuveni pie 6 m/s un ir viena no pazīmēm, ka vējš ir pietiekami stiprs kaitošanai. Īsumā kaitbords ir aizraušanās, kas pastāv neatkarīgi no dzimšanas gada pasē vai filozofiskās pārliecības. Absolūta bez ierobežojumu izjūta, atrodoties saskaņā ar ūdeni un vēju. Informāciju sagatavoja Linda Ģermane Materiālu sagatavoja sabiedrisko attiecību speciāliste Guna Miļusa
Uzzināt vairāk
Kaitošana ziemā
Snovkaitošana Latvijā. Kārtīga ziema ar pietiekami daudz sniega un labu vēju ir retums, bet, kad viss sakrīt, ir vērts bijis gaidīt. Kaitošana ziemā – jeb kā mēs braucām rakt uz Vidzemi kikeri sniegā, bet kā ieraudzījām to mīksto ziemas brīnumu, visi plāni aizmirsās... kā mazi bērni, vārtījāmies priekā līdz ausīm. Protams, ziemā ķert vēju var arī tuvāk pie Rīgas, bet mūsu mērķis bija nevis Ķīšezera aizsalušais plakanums ar minimāla sniega klātbūtni, bet reljefaina pļava un kārtīga ziemas sajūta. Uz pļavām vispār vajag padaudz sniega, lai tās būtu braucamas. Tāpēc mūsu mērķis bija Vidzeme - daudz vairāk ziemas, kā arī daudz vairāk jāuzmana vēja prognoze. Iekšzemē nepūš tik labi, kā pie jūras. Ja visi apstākļi sakrīt, balvā ir neaizmirstams ziemas prieks. Ziemas kaitbordam der praktiski jebkura pļava, kas ir pļauta vasarā. Vēlams ar reljefu - tas piedod teju 3 dimensionālu efektu visai braukšanai, jo var izmantot ne tikai vēja spēku, bet arī kalnu slīpumu. Pašam vējam vajag kādu kilometru brīvas vietas, lai ieskrietos un izlīdzinātos, tā lai būtu baudāma pūķošana. Protams, jāuzmanās no elektrības līnijām. Tā pat pļavu saimniekiem var but pretenzijas, ka izmantojiet viņu zemi, lai arī jātzīst, nav nācies saskārties ar šādu gadījumu. Tik vienu reizi cilvēki no malas, redzot neierastu aktivitāti un krāsainos pūķus sniegā, ir pajautājuši, ko mēs taisamies darīt. Vienkāršākā lieta, ko šādā pļavā izpildīt ir, protams, izbraukāties krustu-šķērsu ar sniegadēli vai slēpēm, izlēkāties un izkliegties no prieka, kā redzamajā video. Jau sarežģītāks izklaides līmenis būtu paņemt no mājām sniega lāpstas, sāli, ūdeni un krāsu baloniņu, lai no pieejamā sniega kādā no reljefa slīpumiem pa vējam lejā uzraktu uzmetienu, jeb kā to mēdz saukt – kikeri. Tad jau pavērsies jauna pasaule trikiem. Vasarā gūtās iemaņas veikparkā lieti noderēs. Sāls un ūdens noderēs sniega čupas nostiprināšanai. Krāsu baloniņš, lai iezīmētu sniegā kikera formas, jo pie lielas sniega pārbagātības un apmākušām debesīm mēdz gadīties, ka braucot ātrumā ir grūti nolasīt reljefu. Šim nolūkam var izmantot arī skujas un kūlu. Mūsu kikera projekts vēl procesā.
Uzzināt vairāk
Applūdusī Lielupe pie Jelgavas
Tie jau nebūsim Mēs, ja laidīsim garām retu izdevību uzkaitot neparastā vietā. Un šoreiz dabas apstākļu sakritības rezultātā pienākusi kārta Jelgavas āpkārtnei. Pareizāk sakot, pavasara palos applūdušās Lielupes tuvumā esošās pļavas. Ziņu mēdiji tā vien tik aicināja ar saviem stāstiem par applūdušām saimniecībām un pavasara stihiju izraisītām plūdu likstām. Applūdusī Lielupe pie Jelgavas. Kaitbords Latvijā. Tie jau nebūsim Mēs, ja laidīsim garām retu izdevību uzkaitot neparastā vietā. Lielupe pavasarī – kādam tā sagādā galvassāpes, kādam smaidu sejā un jaunu izaicinājumu. Kaitošana neparastos apstākļos. Laika apstākļi bija tik aicinoši, ka pat atcēlām braucienu uz Liepāju. Tur vēl paspēsim izkaitoties visu sezonu. Piemērota virziena vējš, saule un lielie pavasara pali ir reta sakritība, ko garām laist nevar. Par pārējo, kā bija un ko piedzīvojām kaitojot šajā neparastajā vietā, lai runā galerijas bildes. Plāns un apnēmība arī turpmāk saglabāt modrīvu. Varbūt paveicas arī ar ledus blāķu kaitborda medībām jūrā.
Uzzināt vairāk
Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā
Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā. Pirms vairākiem gadiem, uz īsu brīdi, paspējam ieskriet pasaules labākajā ziemas kaitošanas vietā Hardangervidda plato Norvēģijā. Protams, iet runa par pūķošanu pa sniegu. Katram noteikti ir nācies pasiekaloties ap snovkaitošanas kulta filmas “Dimensions” smukajiem dabas skatiem un kvalitatīvo kaitošanu. Lieldienu brīvdienas ir lielisks laiks, kad turp doties. Ziema tajā laiķā ir jau sākusi atkāpties un ir pietiekami silts, lai tā nekostu vaigos un pirkstu galos. Līdzi ņēmām gandrīz pilnus 14 metrus personīgās slaidojamās virsmas, sastāvošu no trīs atsevišķiem slaidiem. Vietējie pūķotāji bija diezgan pārsteigti par tik aprīkotiem ciemiņiem. Ceļojuma ilgums bija 3 nedēļas, kuru laikā aktīvi medījam visu, ko var noķert. Hardangerviddas plato ap šoseju, Finse ledājs, uz kura var nokļūt tikai ar vilcienu, vietējie Geilo snovparki un slaidošana pie mūsu pašu mājiņas. Snovkaitošana Hardangervidda plato Norvēģijā – fakti un padomi. • Prāmis Rīga-Stokholma-Rīga ieskaitot auto uz personu izmaksā nedaudz virs 100eur. • Stokholma-Oslo-Geilo ar auto 800km (ap 13 stundas ceļā). • Norvēģijā ir maksas ceļi. • Dzīvošana Geilo kūrorta miestā 8 vietīgās mājiņās uz visu laiku ap 400eur personai. • 50 km līdz Hardangerviddas plato. • 3 km līdz pacēlājam. • nedaudz vairāk kā 100 km līdz leģendārajam Hemsedal snovparkam. • Alus maksā veselu bagātību. • Pārējie grādīgie x2 ar Rīgas cenām. Iespējams iegādāties tikai specializētajos veikalos ar ļoti limitētu darbalaiku. • Ēdienu visu ņemam līdz un gatavojam paši, jo vietējās ēstuvēs ir dārgi. • Auto obligāts. • Noteikti iesaku nerēķināties tikai ar kaitošanu, jo laika apstākļi ir nepielūdzami. • Apmākušajās dienās slēpošanas trases ir baudāmas pilnvērtīgi, jo atrodas starp kokiem un nav ierastā “akluma” kāds ir Alpos pie līdzīgiem apstākļiem. • Kalna pacēlājs ap 30Ls dienā (šo var izmantot arī lai šaubīgajās dienās snovotu un varbūt pie iespējas arī uzkaitotu turpat augšā tuvējā kaitspotā ar visjaukāko ainavu, kuras klātbūtnē izdevās izvilkt pūķus. • Geilo slēpošanas kūrortā ir aptuveni 20 trases. Ne pārāk garas, bet ar patīkamu atmosfēru. • 4 dažādu līmeņu snovparki un 2 rampas. • Salīdzinot ar Alpiem slēpot un snovot gribētāju ir ļoti maz. • Ieteicams paķert arī distancenes atslodzei fizisko krīžu dienās… šis sporta veids šeit ir karalis. • Pūķu izmēri – visi iespējamie no 12m2 un mazāki. • Ieteicams bruņoties arī ar pacietību, jo dažkārt labus kaitošanas apstākļus atrast nav viegli. • Nekāds speciāls kaiteru “reskjū” nav. • Pirms brauc tālu prom no “sauszemes” , vēlams pārliecināties par saviem spēkiem tikt atpakaļ, jo, ja pazūd vējš, var sanākt pamatīgs pārgājiens līdz zodam dziļā sniegā. • Saulainajās dienās tumšas, tumšas saulesbrilles ir obligātas, lai saudzētu acis no spilgtās gaismas. • Frīstailot uz sniega ir grūtāk kā uz ūdens. • Mācīties kaitot uz sniega ir vieglāk kā uz ūdens. • Var forši frīraidot pa neskartām vietām izmantojot pūķi kā pacēlāju. • Plato pastāv iespēja sastapt savvaļas ziemeļbriežu barus. • Ziemā plato ceļš ir slēgts • Labākie kaitošnas mēneši -marta beigas, aprīlis, maija sākums. Šajā laikā ir piemērotākā temperatūra un vairāk vējš, ka arī atvērts vienīgais ceļš (ja vien vējš nepārsniedz 20 mezglus), kas ved cauri ledājam uz fjordu. https://www.visitnorway.no/reisemal/ostlandet/geilo/ https://www.haugastol.no/ http://www.finse.no/ https://en.wikipedia.org/wiki/Hardangervidda http://www.hardangervidda.as/
Uzzināt vairāk
Lielā Brazīlija
Brazīlija. Pareizāk sakot – BRAZĪLIJA!!! Valsts, kas māk pārsteigt. Lielākai daļai latviešu, kam nav bijusi izdevība paciemoties tur pēdējos gados, priekštats par šo valsti ir visai maldīgs. Nē, tur bandīti neēd tūristus brokastīs, asinskāras haizivis lielceļu nebloķē, piranju bari bērnus zem ūdens nevelk un valsts prezidentam nav harēms ar salaupītām blondām verdzenēm. Protams ceļotājiem risks pastāv visur… arī pie mums latvijā, esot nepareizā vietā var sanākt visādi. Brazīlijā arī ir protams vietas, kur svešiniekiem labāk savu degunu nebāzt. Kā jau jebkur. Kopumā Brazīlija ir respektējama lielvalsts ar stabilu ekonomikas attīstības kāpumu, nopietniem mērķiem nākotnē un spēcīgu kultūru. Ne velti eksperti šo reģionu dēvē par vienu no topošajiem jaunajiem pasaules ekonomikas centriem. Pēdējos gados noziedzības līmenis ir stipri samazinājies un ielas iztīrītas no šmucēm, kādām sevi cienošā valstī nav jābūt. 2014. gadā tur notika kārtējais pasaules čempionāts futbolā un nākamās Olimpiskās spēles Rio de Žaneiro arī nav aiz kalniem. No septembra līdz jaunajam gadam Brazīlijas piekrastē pūš vieni no konstantākajiem un stabilākajiem vējiem pasaulē. Tāpēc šajā laikā tas ir viens no populārākajiem kaitošanas un vindsērfinga ceļojumu galamērķiem. Arī mūsu komanda šogad devās laimes meklējumos uz turienes krastiem, apmeklējot Combuko, Taiba, Jeri(Jericoacoara), Bara Grande pilsētu āpkārtnē atrodamās lagūnas un pludmales. Atpūtas un atslodzes brīdī tika apskatīta arī Rio de Janeiro lielpilsēta. Brazīlija tiešām ir vēja lielvalsts. Tas šajā laikā pūš ar simtprocentīgu statistiku. Katru dienu, bez apstājas, 24 stundas diennakti. Vairāki viesu nami, kurus Brazīlijā sauc par puosadām, pat klientu pievilināšas ēsmai nebaidās piedāvāt naudas atgriešanas garantiju vēja neesamības gadījumā. Bet uz to variet necerēt – tā nemēdz būt. Šķiet ka to neietekmē ne mēness fāžu maiņas ne kādi citi faktori, kas novēroti daudzās pasaules vējainajās vietās. Vējš vienkārši ir un tā ir norma. Pie tam kaitot un burāt var gan viļņu apstākļos, gan neskaitāmās lagūnās, kuras dēļ izliektās krasta līnijas un daudzajām smilšu kāpām piekrastē netrūkst. Lagūnas, visbiežāk ir sastopamas upju deltās. Ja slēgtas, tad visticamāk tās būs saldūdens, ja atvērtas, tad sālsūdens, jo upes šajā laikā ir praktiski sausas un lielāku lomu spēlē staigājošie bēgumi, kas sadzen iekšā sālsūdeni no okeāna. Starp citu, baltā smilts Brazīlijā ir sadzīta ar Atlantijas okeānā valdošo straumju spēku no paša Sahāras tuksneša. Šīs pašas straumes ir arī Brazīlijas burvīgā vēja mātes. Daži noderīgi Brazīlijas fakti: Eiropiešiem vīzu nevajag;Naudu samainīt ir problemātiski. Labāk to izdarīt iebraucot valstī, pašā lidostā;Vājvēja inventāru atstājiet mājās;Lielisks vilnis sērfošanai;Lietots braucams viļņu dēlis mūsu ceļotājiem izmaksāja 50eur;Iekšējie lidojumi ir dārgi, jo tos izmanto tikai pārticīgais iedzīvotāju slānis vai tūristi;Kopējais cenu līmenis piekrastes pilsētās ir līdzīgs Latvijai;Novembrī vajadzēja saules krēmus ar aizsardzības koeficentu SPF50 un SPF30;Gaisa temperatūra bija patīkami silta gan dienā, gan naktī;Ūdens temperatūra ļoti silta;Hidrotērps lai paliek Latvijā;Pāris likras un naģene gan noderēs. Brazīļi ir diezgan lepni un nosvērti. Tūristi netiek uz ielām ne raustīti, ne lieki uzrunāti. Jums tiks pievērsta uzmanība tik tad, kad paši to gribēsiet. Neticami, bet fakts;Starp tūristiem vismaz 50% ir paši brazīļi sabraukuši no citiem novadiem. Viņi arī kaito, brauc ar vindsērfingiem un protams sērfo;Brīvdienās uz ūdens ir daudz vairāk cilvēku kā darba dienās;Banku kartes ne visur pieņem;Janvārī vējš pamazām pierimst un sākas 3 mēnešu lietaus sezona, kad gāž tā, kā Mēs, lietainās Latvijas bāleliņi, pat iedomāties nevaram;>Pēc lietus sezonas seko atkal vēja sezona. Latvijas pavasara laikā tur atkal var braukt;Mango, papaija, siera bumbas, kaipiriņa, rieksti, zivis, picas;Brazīlijas virtuve ir vienkārša, balstīta uz sezonas produktiem;Neskatoties uz to ka valsts karogā ir iezīmēta kafijas pupiņa, un tā saražo ap 70% pasaules patēriņa, dzeramu kafiju atrast nav viegls uzdevums;Reti kurš vietējais saprot kaut pāris vārdus angļu vai vācu valodās;Haizivis un citi dzīļu briesmoņi ūdens prieku baudītājus praktiski neaiztiek, bet izdomāt pastaigāties pa Mangrūvju krūmiem ūdenī gan nebūtu ieteicams. Bagijs maksā ap 50 EUR dienā;Bagiji nav pasaulē uzticamākās mašīnas, bet lai pārvietotos pa pludmali tie ir neaizstājami;Odi, mušas un nejaukās sand flies netika manītas. Pūš vējš tak;Bērnu līdzņemšanai salīdzinoši droša un piemērota vieta;Fatāla rakstura tūristu plūsmas, neciešamas ļaužu masas un “kā siļķes bundžā” sajūta netika pieķerta;Pat tad ja internetā atrodamās puosadas ir aizņemtas, uz vietas dzīvošanu atrast nav tik grūti;Nakstmājas Latvietim pieņemos apstākļos ar brokastīm maksā ap 25-40 EUR dienā;Jo tālāk no Fortalezas pilsētas uz ziemeļiem, jo mierīgāk un klusāk;Raksturīgais vēja stiprums novembrī – 10 un vairāk metri sekundē. Ja ir doma apmeklēt Rio un plānā ballīte, iemācies jau laikus sambas dejas kustības;Rio pilsētas pludmalēs ir labs sērfojams vilnis;Rio māksla un kultūras dzīve ir augstā līmenī;Droši izmanto iespēju pastaigāties pa lielpisētu speedo apakšbiksēs. Tas tur ir pilnīgi OK.Ja sānāk aiziet uz futbola spēli, neceri ka tur varēs padzerties arī alu.<Bilde ar Jēzu ir must have katram Rio viesim ;)Bez http://www.havaianas.com reti kurš tūrists brauc mājās. Arī vietējiem tās ir lielā cieņā. Brazīlija it tālu, bet tur ir sasodīti labi!
Uzzināt vairāk
Komandas braucējs – Dāvis Čeze
VārdsPasē rakstīts Dāvis Čeže. Sportiskie sasniegumiAr ūdenssportiem sāku nodarboties 11 gadu vecumā, kad tēvs aizveda uz Ēģipti mācīties kaitot. Gadu laikā esmu izmēģinājis daž-ne-dažādus sportus un sapratis, ka viss, kur ir dēlis zem kājām, man patīk visvairāk. Ar veikbordu pirmo reizi saskāros 2011. gadā, kad, man nezinot, tēvs aizveda uz vienām no pirmajām kabeļveikborda sacensībām Latvijā. Pirms tam protams nebiju nekad veikojis aiz kabeļa un kur gan ir labāka vieta kā pamēģināt jaunu sporta veidu kā sacensībās. Kopš tā laika āķis ir lūpā un neesmu pārstājis veikot. Mans triksOj, padomā ir daudzi... Bet laikam jau seatbelt (aka krabis) grabs. Ilgi noturēts un kopā ar kādu rotāciju viņš vienmēr izskatīsies labi! Ārpus sporta aktivitātes/hobijiViss kam izskaņa ir – ...boards. Brīžam liekas ka uz kājām esmu krietni nestabilāks nekā uz dēļa. Mana nākamā sportiskā aktivitāte vai sporta veids, ko plānoju izmēģināt būs sērfs, downhill mountainbiking (alpos) vai rallijs (won’t happen). Tad jau laiks rādīs, ko jaunu pamēģināšu kā nākamo. Lieta vai aktivitāte, ko ieteiktu katram vismaz pamēģināt 1x, ieraut tā saucamo “grāmatiņu” veikbordā. Pēc tam katra nākošā būs ar vien mazāk sāpīga līdz brīdim, kad iemācīsies no viņām izvairīties ;) Mans iedvesmas avotsir gandarījuma sajūta, kad skatītājiem patīk triks kuru uztaisu. Galu galā veikbords ir ļoti skatāms sporta veids. Katram braucējam ir savs stils, un ir interesanti paskatīties cik dažādi un kreatīvi tie var būt. Pirms sportošanas enerģiju gūstuiepriekšējā vakarā iztēlojoties trikus, kurus attiecīgajā braucienā varētu pamēģināt. Vimeo un YouTube ir ļoti labi rīki tam. Sports un draugiir labs veids kā pavadīt aktīvi dienu. Kopā vienmēr ir jautrāk. Sportiskie mērķi un prieksJāpatrenējas un jāpabraukā apkārt pa mačiem. Galvenais, lai ir skaists veikbords bez bietēm, bet ja bietē – tad ar vērienu! Prieks, ja sanāk pārsteigt skatītājus. Kopš bērnības vēl joprojām baidos noVisas bailes ir pārvaramas!!! Vairs nebaidosno kritieniem mācīties jaunus trikus MūzikaBaigi gan nešķiroju, klausos visu pēc kārtas. (Hippie Sabotage) Smarža, kas raksturo maniCleome aka spider flower. Man garšoviss, kas ir pagatavots kopā ar sieru vai cukuru. Vairāk – labāk!! Ja man būtu 5 brīvas dienas, es izdarītu šīs 5 lietasPirmajā dienā izbraukātos Liquid Leisure kabelī Anglijā.Otrajā izbaudītu siltos viļņus Marokas piekrastē sērfojot.Trešajā trauktos lejā pa stāvajām Alpu nogāzēm ar ričuku un paralēli atrastu vietu londzītim.Ceturtajā nedaudz patrakotu pa sniegotajiem kalniem Japānā. Tīrākā pūdera paradīze.Un visbeidzot Piektajā pagaiņātu viļņus Filipīnu krastos kaitojot! Manas 5 top mantas, lietas, izstrādājumiSpotify, austiņas, veika dēlis, slaidiņš un kabelis Labākais veids kā iztērēt 20 eur?Ar 50 jau varētu sākt domāt, citādi struggle mūsdienās, bet stunda veikparkā sanāk. Ballīte vai Joga?Viss atkarīgs no kompānijas! Tuvākā vai tālākā nākotnē es būšu/plānoju būtpaslēpies uz nomaļas salas ar kaitu un mazu veikparku. Citplanētieši. Senči. Illuminati. Hard working Sloth. Dāvis Čeze. https://www.instagram.com/cezedavis/
Uzzināt vairāk
Komandas braucēja – Anita Leiņa
Vārds Pasē rakstīts Anita, bet draugi mani sauc, kā kurā parkā – Ančita, Huanita, A-nītāa, žube :D Sportiskie sasniegumi Esmu nemitīgā kustībā un no tiem 4 nepilnus gadus nodarbojos ar veikbordu, kaitbordu un snovbordu.Nesen Dāvis ierādīja londzīti, arī tajā samīlējos ☺ Sākums Kad mācījos RDMV lasīju sieviešu žurnālu un tur bija ielikti mini apraksti ar bildītēm par ekstrēmajiem sporta veidiem . Jau tad sapratu, kad sapelnīšu naudu vairumu pamēģināšu. Jutu, ka tas ir man radīts un bez tā es vēlāk nespēšu dzīvot. Tā es ziemā sāku snovot, vasarā veikot un septembrī kaitot. ( Tie bija ekstrēmie sporta veidi, kuri iekšēji šķita, ka ir jāpamēģina) Sapazinos ar daudz iedvesmojošiem cilvēkiem, kuri mani motivēja veikbordam un kaitbordam pievērsties nopietnāk. Viss sekoja viens otram, meklējot īsto dēli attiecīgi gadalaikam. Tā es iemīlējos visos dēļos ☺ Mans triks Tas noteikti ir s-bands! Tā sajūta, kad atsperos no ūdens, izlidoju kā raķete pret debesīm, taisni izstieptu ķermeni un tad, kad esi vistuvāk pie mākoņiem lēni apgriezies ap savu asi 360 grādos un lēnām nolaidies un turpini slīdēt pa ūdens virsmu. Sajūta ir fantastiska. Vajadzētu pamēģināt dubulto… Ārpus sporta aktivitātes/hobiji Katru dienu esmu kustībā, veiks, kaits, snovs, londzis, fitness lieliski nosedz visas sezonas. Bet tā esmu māksliniece, dizainēju apģērbus, skicēju, gleznoju, radu apģērbu kolekcijas. Mana nākamā sportiskā aktivitāte vai sporta veids, ko plānoju izmēģināt būs… Es tik ļoti mīlu veikot, kaitot un londzēt, ka pašlaik tik plānoju pilnveidoties šajos brīnišķīgajos sporta veidos. Pamēģināt jaunu triku jau ir jauna aktivitāte ! :D Lieta vai aktivitāte, ko ieteiktu katram vismaz pamēģināt 1x Izmēģināt manu piesātināto dienu! Vienā dienā uzveikot (2 parkos) , uzkaitot, zem pūķa aizvējā pazīmēt, bet kad iestājusies tumsa izslīdēt ar londzīti pa gludu asfaltu, tādas ir manas mīļākās dienas ☺ Mans iedvesmas avots Wakeyou https://wakeyou.lv/ komanda, mēs viens otru motivējam. Pozitīvi cilvēki, kuri uzlādē, saule, vējš un ūdens. Protams, arī džeki, kuri veiko labāk par mani :D Pirms sportošanas gūstu enerģiju… Klausos mūziku un iztēlojos kā pie tās veikoju, izdzīvoju triku fantāzijās. Vēl lieliski uzlādē ja pati diena ir notikumiem bagāta. Bieži sapņošana notiek radošākajā iestādē LMA. Sports un draugi = viens vesels. Perfektā formula. Sportiskie mērķi un prieks Pēdējais gads man bija panākumiem bagāts - piecām pirmajām vietām. Vajadzētu samācīties džeku pro līmeņa cienīgus trikus, lai piedalītos Eiropas mēroga sacensībās un gūtu, kādu vietu. Ieņēmu godalgoto 1. vietu Eropas čempionātā kabeļveikbordā. Kopš bērnības vēl joprojām baidos no… Īsti neesmu nekad baidījusies, man divi vecāki brāļi, ņēmu piemēru no viņiem. Vairs nebaidos no… Drīzāk jāsaka, ka tagad sāku baidīties no dažiem trikiem veikbordā :D Mūzika Bez tās ne soli… Ikdienas sastāvdaļa. Klausīties mūziku tas ir kā iztīrīt zobus. Smarža, kas raksturo mani Sievišķa smarža, kas savijusies ar neoprēnu un svaigu gaisu. Man garšo auzu piens un zemenes. Ja man būtu 5 brīvas dienas, es izdarītu šīs 5 lietas Katrā dienā izdarītu piecu dienu lietas, tad būtu pilnvērtīgi pavadīts laiks, kas uzlādē, jo enerģija rada enerģiju. Bet, ko es vispār darītu šajās dienās – kaitotu, veikotu, londzētu, gleznotu, uzšūtu sev kaut ko jaunu, citam kaut ko uzšūtu, skicētu, satiktos ar draugiem, brauktu pa nakti ar auto, kur acis rāda, iesaistītos avantūrās, apmeklētu fitness treniņus, staigātu pa audumu veikaliem, radītu jaunu apģērbu kolekciju, nelaistu garām spontānās idejas, jo tās ir pārsteidzoši labas! Manas 5 top mantas, lietas, izstrādājumi Ujjj, grūti atlasīt no kvantuma, kas ir manā topā… bet noteikti veika/kaita dēlis, helikopters, šujmašīna, mašīna un kabelis. Vēl labi ir lūpu balzams… smaržīgs un garšīgs. Labākais veids kā iztērēt 20 eur?Ieguldīt tos foršā aktivitātē. Kaut vai ieliet degvielu, lai tiktu pie dabas. Ballīte vai joga? Fitness Joga un pēc tās uz ballīti. Tuvākā vai tālākā nākotnē es būšu/plānoju būt… Pokemons ar burvju spējām, kuras tiktu pilnveidotas. Citplanētieši. Senči. Illuminati. Pokemoni. Avatari. Veikeri. Kaiteri. Anita Leiņa.
Uzzināt vairāk
Kaitpanku sirojums – Čīle
Sāksim ar teicienu “The never-ending search for a perfect wave”. Tas nav tik skanīgs sauklis, bet tiešām taisnība. Ja tu reiz sāc ganīt viļņus, lielie ūdens plašumi klūst par gluži kā atkarību un perfektā viļņa meklējumi dzen tālāk un dziļāk, no jauna, vēlreiz… Tā ir tieksme, kas nekad nebeigsies, jo vilni iegūt un saglabāt, paturēt sev nav iespējams. Ja tas reiz ir sajusts, to gribas baudīt vēl un vēl. Ar šādu sajūtu jau teju 15 gadus blandamies pa pasauli, medījot un dzenoties pakaļ netveramajam perfektajam vilnim. Šoreiz galamērķis ir ilgi kārotā un lūkotā Čīlē Dienvidamerikas tālākajā pusē aiz Andu kalniem. Ir populārie viļņi, par kuriem zina visi. Ir pieejamie viļņi, kas ērti tūrismam. Ir piemājas viļņi, kuriem nav pat jābūt perfektiem – labāk tādi, nekā vispār nekādi. Un tad ir viļņi, par kuriem zina vien daži. Vai pat neviens. Ja sirdī esi īstens viļņu gans un ūdenssporta piedzīvojumu meklētājs, šie nepopulārie, citkārt pat pašatklātie viļņi ir pats saldumiņš. Jau teju 10 gadus uzmanības lokā turējām Čīli, kā vienu no vietām, kur noteikti vajadzētu aizbraukt labu viļņu meklējumos un to ganīšanai ar kaitošanas pūķi, kā arī ar sērfa dēli vien. Čīle ir liela un atpazīstama valsts, tomēr vairums cilvēku par to zina... gandrīz neko. Tik cik Rīgas grādīgo dziru autletos esot pa lēto un labs un vīns no turienes, kā arī Rīgas lielveikalos manītas uzlīmītes uz avokado “Product of Chile”. Tas ar viss. Ar interneta palīdzību pasaulē noslēpumu paliek arvien mazāk, bet paprovē kaut ko lietderīgu atrast par Čīli saistībā ar sērfošanu un kaitošanu. Informācijas ir ļoti maz, pamatā spāņu valodā un tik par dažām populārākajām vietām. Tomēr valsts Klusā okeāna piekraste ir 6435 kilometrus gara un krasta līnija vēl x 1,3 – kārdinoši, vai ne? It sevišķi, ja patīk ceļot ārpus vadošajām tūrisma straumēm un pasaules vilņu karti uztver pēc principa – tas kas atrodams internetā, ir jau praktiski nokavēts. Tad nu decembra sākumā lecām lidmašīnā un beidzot devāmies trīs mēnešus garā viļņu ganīšanas sirojumā uz sen kāroto brīnumzemi, kas tiešām kā pasakā atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Ceļā devāmies 3 pieaugušie, 2 bērni. Līdzi mums bija sērfa dēļi un stipro vēju kaitsērfinga inventārs braukšanai viļņos. P.s. Nejauc, kaitsērfingu ar kaitbordu – tie ir divi dažādi virzieni, kā lietot pūķi uz ūdens. Šāda veida ceļojumus ieroču brāļu lokā saucam par sirojumiem, jo nebraucam jau uz populārajām vietām atpūsties. Vienmēr esam kustībā, medījot jaunus, neapgūtus viļņus – apstākļus sērfošanai un kaitošanai, kas bieži saistās arī ar riskēšanu. Velkam ar pirkstu pa karti, modelējam vilņu, vēja un piekrastes savstarpējās situācijas un meklējam perfektos apstākļus. Kāds teiks: dullie. Mēs atvildēsim – atklājēji un ziņkārīgie. Protams, pastāv risks, ja vēlies būt pirmais. To apzinamies – un neesam bezprātīgi satrakojušies iesācēji. Nezināmais vienmēr mūs ir vilinājis, un gadiem krātā pieredze ļauj pašiem izvērtēt situācijas. Mūsu Čīles sirojumam cietā plāna nebija. Vienīgais, kas vienmēr ir bijis akmenī kalts – noķert maksimāli daudz viļņu. Iepriekš uzlasījām visu skopo materiālu, ko atradām internetā, kā arī norezervējām auto un vasarnīcas tipa mājeli pirmajai nedēļai …tīri, lai iedzīvotos un aklimatizētos. Nedaudz informācijas ieguvām arī no kāda agrāk iepazīta šveiciešu sērfera, kurš bija kādu laiku padzīvojies pa Čīli. Viss pārējais tika atstāts pašritei. Pirmo nedēļu dzīvojām piekrastes rajonā, kas vistuvāk galvaspilsētai Santjago. Auras un dabas ziņā līdzīga vieta kādam Grieķijas kūrortam – pārpildīts ar atpūtniekiem, balti daudzstāvu hoteļi kliņšu pakājēs, privātās pludmales un pa starpu parastā iedzīve, kas arī barojas no tūrisma. Salīdzinoši viegli tikām galā ar aklimatizāciju un iepazīšanos ar valsti – kas kā. Cilvēki laipni un atsaucīgi, bet angliski gan neviens nerunāja. Labi ka viens no mūsu komandas biedriem bija iepriekš mācījies spāņu valodu. Šīs zināšanas lieti noderēja visā mūsu brauciena laikā tiešām katru dienu. Dabujām arī citu auto – 4x4 Toyota Hilux pikapu un ātri nospraudām mērķi braukt tālāk, laimi meklēt ziemeļu virzienā. Ideja bija sasniegt pasaulē sausāko Atakamas tuksnesi, kuram decembrī vajadzētu būt pašā ziedonī. Pēc vietējo sastapto sērferu vārdiem, tas esot neatkārtojami skaists un noteikti jāredz. Vispār – vairākums galamērķus izvēlējāmies tieši klausoties vietējos sērferos, kopā ūdenī gaidot vilņus un aprunājoties. Uz ziemeļiem no Santjago braucām mēnesi, pa ceļam pavadot laiku dažādās sērfojamās vietās. Kārotais Atakamas tuksnesis ir tiešām sasodīti skaists, it sevišķi tādiem tipiņiem kā mēs, kas nav raduši pie tik kailas dabas. Ziedošās rozā puķītes, kas pārtiek no mitruma gaisā, nevis augsnē, stiepjas pa paugurainu vidi līdz pat horizontam, bez nekādas lielakās dzīvības pazīmes. Sasodīti skaisti …bet uz īsu brīdi. Tā tomēr ir dzīvībai grūti izturama vide un cik tad ilgi jūsmosi par vienām un tām pašām puķītēm? Ja vien tuksneša cilvēki zinātu, cik skaistas un leknas ir Latvijas pļavas jūnijā! Pietika ar pāris dienām skaistā tuksneša skarbuma, lai saprastu, ka jāgriežas atpakaļ un jātinas atpakaļ uz dienvidiem. Arī okeānā – jo tuvāk tuksnesim, jo stāvāki, lielāku prasmi pieprasoši un grūtāk noķerami viļlņi, vairāk akmeņu ūdenī, sērfojamās vietas tālak viena no otras un gultne pilna ar jūras ežiem. Iemaļoties vilnī un nonākot līdz pašai gultnei, vienam no mūsu biedriem izdevās sadurt dibenu uz asajiem ežiem. Vēja arī šajā apvidū gandrīz nav. Sērfošanai tas, protams, ir labi, bet esam atbraukuši arī kaitot – pirmais mēnesis jau nosirots, bet īsti vēl nebijām izvilkuši ne reizi pūķus. Visindīgākā pilsēta pasaulē Skaistākā līdz šim redzētā pludamle Čīlē, kuru nejauši atklājām, braucot gar piekrasti, atradās blakus romantiskai, bet nedaudz mistiskai pilsētai Chanaral (Chañaral) ar daudzām pamestām mājām un veclaicīgu bāku, kā no stilīgām šausmu filmām. Pilnam komplektam trūka tik riņķojoši kraukļi. Pilsētā piestājām ar domu apmesties uz kādu laiku, jo patika tas, ko redzam. Bijām pārsteigti par tīro pludmali, kurā nebija cilvēku, un netipiski gaišām smiltīm. Citur Čīlē tās ir pelēkas vulkānisko piejaukumu dēļ. Krastā vēlās skaisti, sērfošanai piemēroti viļņi, kurus, mums par izbrīnu, neviens nemedīja. Arī dzīvošanas cenas te bija lētākas. Ievācoties ceļmalā atrastajā hotelī pie pašas zeltainās pludmales, parunājāmies ar saimnieku. Viņš bija priecīgs par viesiem no retas zemes. Ieminējāmies, ka pludmale, šķiet, ļoti piemērota, lai bērni mācītos sērfot. Mums par pārsteigumu, saimnieks ieteica uz pludmali neiet – neesot tīra. Vēlāk naktī, meklējot internetā ko noderīgu, netīšām uzdūrāmies patiesi šokējošam faktam – izrādās šī pilsēta agrāk bija kalnrūpniecības loģistikas centrs. Osta pamatā strādāja tikai, lai tajā uz kuģiem krautu kalnu raktuvēs iegūto kaparu. 80. gadu vidū Chanaral bija atzīta par piesārņotāko pilsētu visā pasaulē! Kopš tā brīža šeit sākās krīze – cilvēki saprata savu slimību cēloni un laidās lapās, kur nu kurais. Izrādās, arī baltās smiltis pludmalē blakus esošā upe sanesusi no kalniem, kur tās izmanto metālu iegūšanas procesā. Pilna smago metālu piesārņojuma buķete – viss, ko vien vēlies no Mendeļejeva tabulas! Tad ar pamanījām – vietās, kur straujā upe bija pagrauzusi krastus, smiltis bija zaļā krāsā. Te tev nu bija romantiskā brīnumzeme Čīle ar savu neskarto dabu! Šis ceļojumā bija tāds kā krīzes brīdis, kad mūsu sirotāju bravūrība bija iedragāta un zaudējusi motivāciju alkatīgi mesties tālāk nezināmajā. Dažas dienas apskatījām savdabīgo apkārtni un laidām atpakaļ uz Santjāgo ar domu meklēt laimi Čīles zaļajā dienvidu pusē. Diezgan ātri sapratām, ka tas bija pareizais lēmums. Mežs un zaļi dabasskati latvietim ir pieņemamāki un vieglāk saprotami pat par dabas brīnumu – ziedošu pasaulē sausāko tuksnesi. Pasakaina dzīve Mūsu deguni, iespējams, nav spējīgi salīdzināt sausa tuksneša dzēlīgo skaistumu ar slapja priežu meža smaržu, kuru jūti pat okeānā sēžot uz sērfa dēļa un gaidot viļņus. Kopš nobraucām lejā, sākās tiešām pasakaina dzīve un mūsu sākotnējā vēlme izzināt Čīli atkal bija pilnās burās. Iedomājies simtiem metru garas gludu vilņu līnijas, kas nav pārbāztas ar sev līdzīgiem viļņu medniekiem. Vieta, kur mājo smaidīgi un draudzīgi cilvēki gan uz ūdens, gan sauszemes. Vieta, kur viens otru vienmēr pasveicina un aprunājas. Vieta, kur zaļo pļavas, aug meži, tālumā redzami dzīvi Andu vulkāni, un daba elpo pilnu krūti no dienas uz dienu. Vērts pieminēt, ka ne tikai dienvidos, bet visā pārējā Čīlē, cilvēki ir iecienījuši brīvdienās braukt pie dabas. Gandrīz visur drīkst un ir drošu sliet teltis, gulēt maisos zem klajas debess un kurināt ugunskurus. Dažnedažādākie kemperi, kokos iebūvētās mājas un vasarnīcas ir ļoti izplatīta parādība Čīlē. Brīvdienās braukt ārā no pilsētas šeit ir pat populārāk nekā Latvijā. Roņi sirdī ir sērferi Klusais okēans un debess Čīlē bija pilna skaistas dzīvības. Nododoties saviem ūdens priekiem, jārēķinās ar citas dzīvības klātbūtni ūdenī un gaisā. Putni latviešiem ir vieglāk saprotama dzīvības forma, bet ūdenī bija grūti pierast pie intensīvas dzīvības klātbūtnes, taču tas nav nekas neiespējams, ja mīli dabu. Ūdenī gandrīz vienmēr blakus sērferiem ir vairāk nekā 300 kilogramus smagi roņi, delfīni, jūras ūdri, tālumā peldas vaļi, kas saulrietā pūš gaisā miglas mākoņus. Ar delfīniem mums dzīvē jau ir bijusi vairākkārtēja saskarsme gan tuvumā, gan tālumā un aptuveni ir skaidrība pa viņu uzvedību, bet ķert vilni kopā ar milzu roņu mātītēm, kurām ir tikpat interesanti redzēt tevi, kā tev viņu, bija sensacionālas un neaprakstāmas sajūtas. Izrādās, roņi sirdī arī ir sērferi – tie gluži kā cilvēki, uzsēdās uz viļņa plūsmas un vēl pamanijās pat izlekt no stāvās ūdens sienas, mest gaisā salto un citādi spēlēties ar šo dabas fenomenu. Komunikablas būtnes, kam patika arī piezagties no muguras un pat pieskārties zemūdens sērferiem, kas gaida vilni. No mums tas sākumā prasīja savu drosmes devu un saņemšanos, līdz sapratām, ka viņi ir draudzīgi. Sākām pat ar svilpošanu viņus piesaukt, lai nofotogrāfētu un patiesi priecāties par šiem cilvēka un jūras dzīvnieka piedzīvotajiem kontaktiem. Jāuzmānās ir tik no 600 – 800 kilogramus smagajiem tēviņiem to riesta laikā. Tiesa, sērfojot tos nemanījām, tik pilsētas ostās un snaduļojot kaut kur nomalēs uz klintīm. 10 reizes Braucot uz Čīli, viens no uzstādījiem bija arī viļņu ganīšana ar pūķi. Turklāt savās ekspektācijās uzstādījām augstu vilņu un vēja kvalitātes latiņu. Bijām iepriekš citu zemju izlutināti un ar augstām prasībām par to, kā ir jābūt, lai būtu labs kaitsērfings. Tomēr visā trīs mēnešu garajā sirojumā nemaz tik daudzas reizes nepakaitojām, tomēr kopumā noķērām kādas 10 tiešām izcilas kaitsērfinga reizes. Biežāk izvēlējāmies sērfošanu no valdošā vēja piesegtās pludmalēs. Pieminēšanas vērts fakts – Čīlē ir kaitošanas vieta, kur piemērots vējš pūš 365 dienas gadā, piemēram, Elqui vīnogu audzēšanas ielejas uzpludinātajā ūdenstilpnē. Vilņu tur nav, vairāk tādi ezera apstākļi, līdzīgi kā itālijā, gardas ezerā, ja ir būts. Kaitotāju interesei, gribētos arī izcelt pilsēteli ar nosaukumu Matanzas un vējotu viļņu pludmali ar nosaukumu Roca Quadrata. Kaitojot tajā vietā, dzīvojām netālu mazākā pilsētā ar nosaukumu Navidad. Tulkojumā tas nozīmē Ziemassvētki, un tik tiešām – neieplānoti iekrita, ka tur sagaidījām ziemas saulgriežus. Bilance Ceļojuma laikā ar auto trīs mēnešos nobraucām ap 16 tūkstošiem kilometru, 1500 kilometru garā taisnē gar piekrasti no Chanaral pilsētas ziemeļos līdz Valdivia pilsētai ziemeļos, kas, velkot globusā paralēles, ir zemāk nekā Austrālija un atrodas 14 000 kilometrus no Latvijas. Ceļojuma laikā dzīvojām 9 dažādās vietās. Pateicoties īrētajam, labi palietotam, bet vēl dzīvotspējīgam Toyota pikapam ar labām riepām, bijām pat tādās nevietās, kur reti kad iemaldās kāds svešzemnieks. 4x4 un pazeminātie ātrumi tika lietoti regulāri. Pēc Čīles vienkāršības un neskartības gūtajiem iespaidiem, loģisks lēmums būtu kādu reizi dzīvē izmēģināt sirošanas laimi Peru. Arī pašiem čīliešiem, kuri finansiāli ir bagātāki par peruāņiem, šī ir kultūras un attīstības līmenī pārāka vieta. Čīlē ir skaista neskarta daba, bet pasaules vēsture un kultūra mājo Peru. Vai atradām perfekto vilni? Bijām diezgan tuvu tam. Viļņu kvalitāte tiešām bija viena no labākājām visā mūsu daudzgadīgajā pieredzē. Tas arī bija galvenais, pēc kā uz turieni braucām. Vai brauktu vēl kādreiz – jā, noteikti un tikai uz dienvidiem. Čīles lepnums – Huasos Huasos tulkojumā nozīmē ko līdzīgu kovbojam un labam jātniekam. Laukos, it sevišķi dienvidu daļā ar zirgiem jāj vēl joprojām, un to dara nevis nabadzības dēļ, bet drīzāk sentēvu vārdā un sava lepnuma dēļ. Katram fermerim ir Huasos tērps un kārtīgs jājamzirgs. Pavisam nejauši nokļuvām šādu jātnieku ikgadējā festivālā, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs zvejnieku svētkiem Latvijā. Šis bija brīdis, kurā tā pa īstam iemīlējām vienkāršo čīlieti un sajutām viņu tautisko tradīciju spēku un skaistumu. Daži fakti par Čīli • Tā ir dienvidu puslodes valsts, un Ziemassvētkos te ir garākā diena gadā. Čīle ir gara desa, iespiesta starp Andu kalniem un Kluso okeānu, kas stiepjas no zemākā Dienvidamerikas punkta līdz pat Peru. No mūsdienīgajām civilizācijām un lielvaru kultūrām šo valsti ilgi sargāja Atakamas tuksnesis un Andu kalnu grēda. • Seno civilzāciju un kultūras baudītājiem Čīle būs neinteresanta – cilvēki tā pa īstam šo pasaules teritoriju apdzīvot sāka pavisam nesen. Vienīgais izņēmums ir Lieldienu salas, kas arī ir Čīles sastāvdaļa. • Dabasbērniem Čīle ir īsta pērle – tā te ir salīdzinoši neskarta. Apdzīvotība 18 miljoni uz 760 000 km2. Tas ir aptuveni 24 cilvēki uz km2. Piemēram, Latvijā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo 29 cilvēki. Astoņi miljoni čīliešu dzīvo galvaspilsētā Santjago. • Cilvēki Čīlē ir ļoti pārtikuši un lepni, bet draudzīgi un priecīgi palīdzēt. Ārzemju ceļotājus un tūristus gandrīz nemana. Lielākajiem pasaules ceļotājiem – vāciešiem, angļiem, frančiem un austrāļiem Čīle nav īsti izdevīgā pozīcijā, tāpēc tūrisma industrija pamatā balstās uz pašiem čīliešiem un argentīniešiem. Lietas, ko der zināt: • Angļu valodu Čīlē nemāk gandrīz neviens. Mums saprotamā angļu valodā runāja vien sērferi un daži studenti. Spāņu valodas ievadlīmenis ļoti noder ikdienišķai komunikācijai, tiesa vietējie smejot saka, ka viņi nerunā spāniski bet čīliski. Ir diealektiskas atšķirības pa gadu simtiem izveidojušās. • 4x4 automobīlis irmust have, un labāk to īrēt pilsētas nomās, nevis lidostā. Ielās aptuveni 70% mašīnu ir pikapi. Vieglie auto te nav cieņā un tos gandrīz nemanījām vispār. • Internets bija labs, tāpēc ceļotājiem, kas strādā attālināti, sasniegt digitāli civilizāciju nebūs liela problēma. • Ūdens temperatūra Čīles piekrastē svārstās ap 10-15 grādiem plusā visu cauru gadu, Jā – Čīlē ir siltāk nekā Latvijā, tur aug vīnogas, avokado un mango, tomēr ūdessporta cienītāji par silto zemi to nevar nosaukt. 4-5mm hidrotērpi un biezie zābaciņi ir ikdiena visu cauru gadu. Klusais okeāns šajā pasaules nomalē ir auksts. Andu kalnos augstākajās vietās sniegs arī saglabājas visu gadu. Ielejās, starp okeānu un kalniem audzē saldās vīnogas un citus siltumu un sauli mīlošus dabas labumus. Ieleju mikroklimatos ir silti, bet piekrastē pat vasarā bez papildu jakas labāk neiet no mājas. Naktīs temperatūra regulāri bija zem +10 grādiem, lai arī bija jau Čīles vasaras sākums. • Nopirkt kaut ko uz ielas vai restorānā, kas nav elļā vārīts, ir gandrīz neiespējamā misija. Ēst restorānos ir dārgi un negaršīgi. Veikalos pirkt pārtiku arī nav lēti. Gaidod vilni un sarunājoties ar vietējiem sērferiem, vairāk kārt dzirdam atvainošanos par zemo ēdināšanas kultūru. Vislabāk pārtiku pirkt pie mazākumtirgoņiem un pašiem zemniekiem. Šī iemesla pēc, pārsvarā gatavojām mājās – vasarnīcās (cabañas), kuras īrējām savai dzīvošanai. • Drošības ziņā par Čīli radās pozitīvs iespaids. Radās pārliecība, ka laukos var gulēt arī ceļamalā teltī un neviens tevi neaiztiks. Galvaspilsētā – Santjago, protams, kā jau visas lielpilsētās, ir jāuzmanās. Bilde ar lielpilsētu Un visbeidzot: Dolāri vai Eiro? – zaļie Bankas karte vai kešs? – kešs Ziemas jaka vai bordšorti? – abi divi Lietuss jaka vai saulenes? – saulenes (bijām 12.-03. mēnesis) Ar draugiem vai vienatnē? – ar draugiem Personīgās lietas atstāt pludmalē redzamas vai aprakt smiltīs? – cilvēki ir zolīdi Andelmaņi uzmācīgi vai vienaldzīgi? – pieklājīgi Kaulēties vai saglabāt vēsumu – netērē enerģiju un saglabā lepnumu Potēties vai pofig? – pietaupi veselību Haizivis vai delfīni? – abi draudzīgi Sērfošana vai kaitošna? – abi kopā vai sērfošana Dārgi vai pa lēto? – paciešami, bet pēc ceļojuma, kādu laiku vajadzēs, lai finansiāli atkoptos Kādu dienu, cerams, turpināsim Čīles stāstu tālāk. Rakstu sagatavoja Dāvis Drande.
Uzzināt vairāk