Jaunumi
Lielā Brazīlija
Brazīlija. Pareizāk sakot – BRAZĪLIJA!!! Valsts, kas māk pārsteigt. Lielākai daļai latviešu, kam nav bijusi izdevība paciemoties tur pēdējos gados, priekštats par šo valsti ir visai maldīgs. Nē, tur bandīti neēd tūristus brokastīs, asinskāras haizivis lielceļu nebloķē, piranju bari bērnus zem ūdens nevelk un valsts prezidentam nav harēms ar salaupītām blondām verdzenēm. Protams ceļotājiem risks pastāv visur… arī pie mums latvijā, esot nepareizā vietā var sanākt visādi. Brazīlijā arī ir protams vietas, kur svešiniekiem labāk savu degunu nebāzt. Kā jau jebkur. Kopumā Brazīlija ir respektējama lielvalsts ar stabilu ekonomikas attīstības kāpumu, nopietniem mērķiem nākotnē un spēcīgu kultūru. Ne velti eksperti šo reģionu dēvē par vienu no topošajiem jaunajiem pasaules ekonomikas centriem. Pēdējos gados noziedzības līmenis ir stipri samazinājies un ielas iztīrītas no šmucēm, kādām sevi cienošā valstī nav jābūt. 2014. gadā tur notika kārtējais pasaules čempionāts futbolā un nākamās Olimpiskās spēles Rio de Žaneiro arī nav aiz kalniem. No septembra līdz jaunajam gadam Brazīlijas piekrastē pūš vieni no konstantākajiem un stabilākajiem vējiem pasaulē. Tāpēc šajā laikā tas ir viens no populārākajiem kaitošanas un vindsērfinga ceļojumu galamērķiem. Arī mūsu komanda šogad devās laimes meklējumos uz turienes krastiem, apmeklējot Combuko, Taiba, Jeri(Jericoacoara), Bara Grande pilsētu āpkārtnē atrodamās lagūnas un pludmales. Atpūtas un atslodzes brīdī tika apskatīta arī Rio de Janeiro lielpilsēta. Brazīlija tiešām ir vēja lielvalsts. Tas šajā laikā pūš ar simtprocentīgu statistiku. Katru dienu, bez apstājas, 24 stundas diennakti. Vairāki viesu nami, kurus Brazīlijā sauc par puosadām, pat klientu pievilināšas ēsmai nebaidās piedāvāt naudas atgriešanas garantiju vēja neesamības gadījumā. Bet uz to variet necerēt – tā nemēdz būt. Šķiet ka to neietekmē ne mēness fāžu maiņas ne kādi citi faktori, kas novēroti daudzās pasaules vējainajās vietās. Vējš vienkārši ir un tā ir norma. Pie tam kaitot un burāt var gan viļņu apstākļos, gan neskaitāmās lagūnās, kuras dēļ izliektās krasta līnijas un daudzajām smilšu kāpām piekrastē netrūkst. Lagūnas, visbiežāk ir sastopamas upju deltās. Ja slēgtas, tad visticamāk tās būs saldūdens, ja atvērtas, tad sālsūdens, jo upes šajā laikā ir praktiski sausas un lielāku lomu spēlē staigājošie bēgumi, kas sadzen iekšā sālsūdeni no okeāna. Starp citu, baltā smilts Brazīlijā ir sadzīta ar Atlantijas okeānā valdošo straumju spēku no paša Sahāras tuksneša. Šīs pašas straumes ir arī Brazīlijas burvīgā vēja mātes. Daži noderīgi Brazīlijas fakti: Eiropiešiem vīzu nevajag;Naudu samainīt ir problemātiski. Labāk to izdarīt iebraucot valstī, pašā lidostā;Vājvēja inventāru atstājiet mājās;Lielisks vilnis sērfošanai;Lietots braucams viļņu dēlis mūsu ceļotājiem izmaksāja 50eur;Iekšējie lidojumi ir dārgi, jo tos izmanto tikai pārticīgais iedzīvotāju slānis vai tūristi;Kopējais cenu līmenis piekrastes pilsētās ir līdzīgs Latvijai;Novembrī vajadzēja saules krēmus ar aizsardzības koeficentu SPF50 un SPF30;Gaisa temperatūra bija patīkami silta gan dienā, gan naktī;Ūdens temperatūra ļoti silta;Hidrotērps lai paliek Latvijā;Pāris likras un naģene gan noderēs. Brazīļi ir diezgan lepni un nosvērti. Tūristi netiek uz ielām ne raustīti, ne lieki uzrunāti. Jums tiks pievērsta uzmanība tik tad, kad paši to gribēsiet. Neticami, bet fakts;Starp tūristiem vismaz 50% ir paši brazīļi sabraukuši no citiem novadiem. Viņi arī kaito, brauc ar vindsērfingiem un protams sērfo;Brīvdienās uz ūdens ir daudz vairāk cilvēku kā darba dienās;Banku kartes ne visur pieņem;Janvārī vējš pamazām pierimst un sākas 3 mēnešu lietaus sezona, kad gāž tā, kā Mēs, lietainās Latvijas bāleliņi, pat iedomāties nevaram;>Pēc lietus sezonas seko atkal vēja sezona. Latvijas pavasara laikā tur atkal var braukt;Mango, papaija, siera bumbas, kaipiriņa, rieksti, zivis, picas;Brazīlijas virtuve ir vienkārša, balstīta uz sezonas produktiem;Neskatoties uz to ka valsts karogā ir iezīmēta kafijas pupiņa, un tā saražo ap 70% pasaules patēriņa, dzeramu kafiju atrast nav viegls uzdevums;Reti kurš vietējais saprot kaut pāris vārdus angļu vai vācu valodās;Haizivis un citi dzīļu briesmoņi ūdens prieku baudītājus praktiski neaiztiek, bet izdomāt pastaigāties pa Mangrūvju krūmiem ūdenī gan nebūtu ieteicams. Bagijs maksā ap 50 EUR dienā;Bagiji nav pasaulē uzticamākās mašīnas, bet lai pārvietotos pa pludmali tie ir neaizstājami;Odi, mušas un nejaukās sand flies netika manītas. Pūš vējš tak;Bērnu līdzņemšanai salīdzinoši droša un piemērota vieta;Fatāla rakstura tūristu plūsmas, neciešamas ļaužu masas un “kā siļķes bundžā” sajūta netika pieķerta;Pat tad ja internetā atrodamās puosadas ir aizņemtas, uz vietas dzīvošanu atrast nav tik grūti;Nakstmājas Latvietim pieņemos apstākļos ar brokastīm maksā ap 25-40 EUR dienā;Jo tālāk no Fortalezas pilsētas uz ziemeļiem, jo mierīgāk un klusāk;Raksturīgais vēja stiprums novembrī – 10 un vairāk metri sekundē. Ja ir doma apmeklēt Rio un plānā ballīte, iemācies jau laikus sambas dejas kustības;Rio pilsētas pludmalēs ir labs sērfojams vilnis;Rio māksla un kultūras dzīve ir augstā līmenī;Droši izmanto iespēju pastaigāties pa lielpisētu speedo apakšbiksēs. Tas tur ir pilnīgi OK.Ja sānāk aiziet uz futbola spēli, neceri ka tur varēs padzerties arī alu.<Bilde ar Jēzu ir must have katram Rio viesim ;)Bez http://www.havaianas.com reti kurš tūrists brauc mājās. Arī vietējiem tās ir lielā cieņā. Brazīlija it tālu, bet tur ir sasodīti labi!
Uzzināt vairāk
Sērfošana + Šrilanka
Sērfošana + Šrilanka. (Negribi lasīt? – 3 min. video ir beigās.) Protams, katram savs utt. utt ... mūsuprāt tomēr Šrilanku par baigi interesanto vai romantisko galamērķi nenosauksi. Nekā tur nav! …izņemot pavisam dažas, bet ļoti svarīgas lietas – lēta dzīve, pastāvīga viļņu prognoze un +30 grādi ūdens temperatūra. Tieši tāpēc šī Indijas okeāna sala ir viena no pēdējā laika populārākajiem galamērķiem, vieglas dzīves un viļņu meklētājiem. Arī mēs tur bijām aizklīduši. Šeit melns uz balta atskaite par to, kas kā mūsuprāt ir Šrilankā. Cerams, kaut kas no šī noderēs turpmākajiem sirotājiem tajā virzienā. Viss pēc kārtas. Pēc tam, kad esi nopircis avio biļeti, pasūti vīzu intenetā.Tajā pašā dienā vajadzētu būt epastā apstiprinājumam. P.s. https://www.turkishairlines.com/ lido turp ar vienu pārsēšanos tarakānu pilnajā Stambulas lidostā. Tiesa, drīz tur būšot jauna moderna lidosta gatava. Drēbes: nepārcenties ar to līdzņemšanu. Gan dienu, gan nakti pietiek ar vieniem šortiem. Nauda: aptuveni 400 Šrilankas rūpiji ir 1 €. Naudu vislabāk mainīt lidostā uzreiz pēc pasu kontroles un bagāžas. Internets un sakari: Šrilankā, Colombo lidostā uzreiz nopērc SIM karti ar bezlimita internetu. Populārākais operators - Dialog. Transfērs no lidostas uz spotu: ap 80€ vietējie rūpiji. Kontaktus OK šoferim atradīsi zemāk esošajā bilžu galerijā. Dzīvošana: to var meklēt https://www.booking.com , vai tur pat uz vietas. Izīrēt istabas un apartamentus piedāvā it visur. Parasti pie mājas ir acīmredzama norāde. Daži rajoni ŠriLankas dienvidos, kur būtu stratēģiski izdevīgi apmesties dzīvot latviešiem izdevīgajā ceļošanas laikā – decembris līdz marts: – Ar mērķi sērfot South Beach Surf Point, skaties Kabalana apkārtni. – Ar mērķi sērfot latviešiem populārajā un iesācējiem draudzīgajā Jungle Beach, skaties Wallivela. Jungle Beach ir lēzens kreisais vilnis, kas lūzt kā Pointbreak. Ja sarodas pārāk daudz spējīgi longbordisti, var būt grūti izcīnīt vietu uz vilņa. Jungle Beach strādā pie visiem ūdens līmeņiem. Spots netur lielu svelu, bet šajā sezonā tas ir retums. Viļņi lūzt pakāpeniski un var noķert salīdzinoši garus braucienus, tomēr ar ātruma uzpumpēšanu ik pa laikam jārēķinās. – Ar mērķi labā dienā ielīst trubā un sērfot stāvākus viļņus, skaties dzīvošanu Madiha. Gultnē ir salīdzinoši drošs gluds rifs. Tas ir sērfojams arī pie maksimāla bēguma. Viļņi nav gari – labākajā gadījumā 3-4 griezieni, bet ar cienījamu stāvumu. Acis platas un izbīlis no "WOOW, kāds skats!” vilņa ķeršanas brīdī garantēts :) Madiha pludmalē netālu viens no otra ir izretinājušies vairāki vilņu lūšanas punkti, kā arī var braukt gan uz labo, gan kreiso pusi praktiski vienā un tajā pašā vietā. Madihā novērojām, ka tur ir mazāk longbordisti. Par Šrilankas dienvidu viļņu spotiem vēl var parakņāties https://www.surfsouthsrilanka.com/ Ēšana: pašam šoreiz nevajadzēs gatavot. Virtuves apartamentos ir švaki aprīkotas, kā arī ārpus mājas ēst ir ļoti lēti un garšīgi. Bez grūtībām it visur var atrast ēdienu arī dažādām populārajām diētām – vegan, gluten free, vegetarian, pescetarian, alian... Ko ņemt līdz: var tikai naudu, jo viss nepieciešamais ir atrodams uz vietas. Labā ziņa – Šrilankā sērfojoša turista dzīves izmaksas ir lētākas kā ikdiena Latvijā. Sērfa dēļi: lielāku vai mazāku? – lielāku. Decembris – marts ir nelielu, lēzenu un draudzīgu viļņu sezona. Ļoti reti tie ir lielāki par cilvēka augumu. Sliktākajā gadījumā, nomas pieejams ir visur. Izīrēt var diezgan labu inventāru dažādām gaumēm, kā arī par pieņemamu naudu. Sauļošanās krēms: niknais 30-50 un vēlams arī cinks uz vaigiem. Var brīvi dabūt uz vietas. Laika apstākļi: gaisa temperatūra naktī +25 līdz 30, dienā pamatīgi virs +30. Karsti, itseviški pirmajā nedēļā, kamēr ķermenis aklimatizēsies ...un tad ir OK ;) Ko vilkt ūdenī: šorti un likra. Tomēr, ja plāno sērfot katru dienu, ir vērts padomāt par kādu neoprēna vestīti vai augšiņu, kas mazāk noberž vēderu. Ar kreveļainiem vēderiem no pārsērfošanās tur staigā katrs otrais tūrists. Katram gadījumam var arī paķert līdz neoprēna čībiņas. Aktīvi un centīgi ķerot viļņus, būs 100% darīšana ar rifa nobrāzumiem. Vasks: ūdens temperatūra ir ap 30 grādiem. Pats cietākais – Basecoat vai Tropical ir viss, kas vajadzīgs. Transports uz vietas: kreisās puses satiksme kā Anglijā. Mopēdu izīrēt maksā ap 5-10 € / 1000-2000 rūpiji dienā. Noteikti vajag moču tiesības. Tūristiskākajās vietās policija ir mierīga, bet naktīs un nomaļākos nostūros vietējie “menti” ir nadzīgi uz naudas izspiešanu. Lai neuzrautos, der ievērot dažus satiksmes likumus – velc ķiveri un neapdzen pie nepārtrāuktās līnijas. Tomēr drīkst apdzīt, ja tu fiziski nepārbrauc nepārtraukto līniju. Hell Yea! Vēl viens jājamzirdziņš “mentiem” ir apgalvot, ka tava uzrādītā vadītāja apliecība nav International drivers licence, it kā tāda vispār būtu. Kā noskaidrojām vēlāk Latvijā – izrādās ir tāda. CSDD varot to dabūt par extra 50 eirikiem. Interneta aprakstos par ŠriLanku padomdevēji bieži neiesaka ņemt mocīšus, dēļ nedrošās satiksmes. Patiesībā, tā nav īsti taisnība. Pirmajās dienās nevajag trakot, turies tuvāk pie ceļa malas, kā arī nepaļaujies uz mums ierastās pasaules noteikumiem, bet vairāk vadies pēc dabas instinktiem. Priekšroka satikskmes plūsmā ir tam, kurš ir lielāks un smagāks – mocītis, tuktuks, vieglais, busiņš, smagie un autobusi. Tā pat, ja priekšā ir brīva vieta uz ceļa, to drīkst ieņemt. Tavs pienākums ir kontrolēt situāciju sev priekšā un vari rēķināties, ka aizmugurējie dara to pašu, tomēr vaktē autobusus un smagos arī aiz sevis. Tie ir pilnīgi traki. Labi ka dzirdēt tos tuvojamies var jau pa gabalu. Sākumā uz ceļa liekas pilnīgs haoss, bet patiesībā šāda primitīvas hierarhijas satiksme tik apdzīvotos apstākļos pat ir efektīvāka, kā mums pierastā. Esi uzmanīgs un viss būs kārtībā. Protams, var locīt sevi iekšā tuktukos, kas par lētu naudu pieejami it visur. Tiesa, tas jūtami mazinās brīvības garšu un iespēju, kaut ko pašam uz savu roku apskatīties. Mocītis = pārvietošanās brīvība. Tā ir diezgan patīkama nodarbe kā tāda – kaut pabraukāties uz savu galvu un izvēdināt to no visur valdošā karstuma. Un vēl – jārāda pie manevriem pagreizieni, kā arī nekautrējies lietot pie jebkura sava manevra tālās gaismas un kārtīgi uzpīpīnāt. Pamanījām, ka naktī tomēr pīpināt nav tik ļoti topā, tad vairums iztiek ar gaismām vien. Vietējie cilvēki: mierīgi un ļoti lēni. Ja viņiem nav mērķis uz tevi iedzīvoties, tad sastapsi tiešām jaukus un patiesus cilvēkus. Savukārt, ja runa iet par tirdzniecību, servisu un pakalpojumiem par naudu, tad šrilankieši laikam ir pelnījuši vienu no pasaules negodīgāko cilvēku statusu, kādus mums ir nācies sastapt. It visur tev melos acīs skatoties un čakarēs pa pilnu programmu. Vienkārši tā ir ierasts šajā pasaules malā. Godprātība biznesā viņiem ir pēdējā vietā. Suvenīri un šopings: Slavenā Ceilonas tēja ir laba lieta, bet, ja pērc, tad labāk modernā tipa lielveikalos. Jebkurā gadījumā cena būs lielāka, kā tā pati tēja Rīgā Rimi. Otra lieta - lētos iepakojumos nekad nebūs laba tēja. Tēju audzēt nav vienkārši un visu industriju tur savā uzraudzībā lielie pasaules tējas zīmoli ...līdz pat pēdējam ziedam un lapiņai. Vietējie paši patiesībā lieto lētu zemas kvalitātes tēju. Pieejamas ir arī pārspīlēti dārgas top klases tējas – white tips, silver tips, gold tips utt. Suvenīram var jau kādu nopirkt, bet zini, ka cena būs super uzskrūvēta. To pašu tēju internetā var nopirkt līdz pat vairākām reizēm lētāk. Skarbā patiesība par tūrisma naivumu, kā jau visur citur. Ja netici, vienkārši salīdzini cenas internetā ;) Pirms paraksties uz kādu pakalpojumu, vienojies obligāti iepriekš par cenu. Nerēķinies ar solītajiem laikiem un termiņiem – viņi teiks to, ko tu gribi dzirtdēt, nevis to, kas ir reāli. Pirms kaut ko vispār pērc, ņem vērā, ka vietējie izstrādājumi ir ļoti zemas kvalitātes – sūdi! Labāk izbaudi tropiskos augļus, sērfo, bet šopingu atliec citām valstīm. Atceries, mēs tevi brīdinājām! Vide: Šrilanka priekš Āzijas ir salīdzinoši tīra. Par brīnumu uz ielām pat nesmird, kas tiešām ir retums tropiskajās valstīs. Klasisks vietējais rīta skats ir sētnieki un māju saimnieki, kas tīra ielu un paralēli pucē zobus ar zobbirsti. Sērfojot, ūdenī nemanījām nekādu pārmērīgu cilvēces klasisko piesārņojumu. Tas tiešām ir patīkams fakts. Ūdeni no krāna gan labāk nedzer, bet pērc veikalā pudelēs. Pati labākā lieta: Šrilankā ir viļņu statistika. LV ziemas sezonā (decembris līdz marts) viļņi tur nav ļoti lieli, bet sērfot var gandrīz katru dienu, bez pārtraukuma, visu šo mēnešu garumā. Citos mēnešos viļņi veļas otrā Šrilankas pusē. Tur jau ir atkal sava dzīve un zināšana, par kuru mums nav nekāda saprašana. Protams, netā var atrast, kas tur notiek. Tajā laikā vilņi esot lielāki, bet whatever – mums jau tad pašiem sava vasara, kuru svinēt :) Ballīte: šis nav karstākais punkts uz zemeslodes galvu reibinošiem tusiņiem, bet kur izlaist tvaiku pāris reizes var vietas atrast bez lielas piepūles. Jauka hipsterīga vieta likās "The Doctor’s House" Madihā. Tehno disenes ir pie lielajām viesnīcām. Smago metālu gan diemžēl nekur nepiedzīvojām. Žēl, jo Filipīnās tas kādreiz bija fantastiskākais piedzīvojums. Beigās atbilde uz jautājumu, vai ir vērts turp dzīties no Latvijas? – Jā, ir!Šrilanka ir OK vieta, ja gribas izbraukt pa salīdzinoši lēto, dzīvot mierā, sērfot katru dienu un pārēsties augļus. Skaistuma un atraktivitātes ziņā gan mēs daudz zvaigznes nedotu šai valstij. To būtu jāuztver vairāk kā ceļojumu ar sevi, nevis apbrīnojamas pasaules izzināšanu un nezināmu brīnumu atklāšanu. Uz tikšanos pie nākamā viļņa!Rakstu sagatavoja Dāvis Drande.
Uzzināt vairāk
Skotijas pasaka – Sērfošanas piedzīvojums
Pasapņosim kopā... Parasti, kad cilvēki iedomājas par brīvdienām un sērfošanu, viņu domas visbiežāk lidinās uz dienvidiem - sākot vismaz ar Portugāli, Maroku utt. Skotiju kā sērfošanas un kaitošanas galamērķi bijām nosprauduši jau sen. Regulāri braucot uz Īriju un esot patiesā kaifā par šo zemi, tās kvalitatīvajiem vējiem un perfektajiem viļņiem, Skotija likās kā loģisks turpinājums Atlantijas nomaļo pludmaļu izzināšanā. Skotija, pat vēl vairāk kā Īrija, nav populārs galamērķis vidusmēra Eiropas sērferim, jo ar līdzīgām investīcijām jau var aizbraukt uz it kā eksotiskākām un lutinošākām siltajām zemēm. Un labi ka tā, lai jau viņi skrien. Nav jau tā, ka mums nebūtu pieejami labākie hidrotērpi pasaulē, kā arī zinām Golfa straumes siltuma pienesumu šajos platuma grādos. . Uzsērfot vienatnē, kopā tik ar saviem līdzatbraukušajiem draugiem, uz perfekta viļņa kristāldzidrā ūdenī ir ekstra, kādu grūti mūsdienās iegūt …ja skaties garām Skotijai :) Skotijas pasaka – Sērfošanas piedzīvojums ar raksturu. Tā nu rudens vidū 5 pieaugušie, viens bēbis un viens septiņgadīgs puika, kas arī jau sērfo, sakāpām 2 busos un laidām dzīvē meklēt savu perfekto nebeidzamo sērfošanas vilni. Amsterdamā kāpām uz prāmja, pārcēlāmies ar naktsreisu uz Ņūkāstlu un taisnā ceļā uz Thurso pilsētu Skotijas pašos ziemeļos, kuru mums bija ieteikuši sērfojošie Lielbritānijas kolēģi no O’Neill Wetsuits. . Jāatzīst, ka "Kalnieti" skaskatījušies un sadomājušies par pilīm un zobenvīriem, bija grūti noslēpt sajūsmu, redzot to visu prātā uzgleznoto ainu arī dzīvē. Pilis un drupas Skotijā ir uz katra stūra. Kur dzīvojām? – Kā parasti izmantojām AirBnB pakalpojumus. Īrējām ērtu māju pašā kalna galā ar skatu uz Thurso līci. Cenas pavisam pieņemamas. Virtuve, vairākas guļamistabas, pagalms un apkārt pļavas pilnas ar aitām. Jau pirmajā dienā visiem atkrita žoklis no iespaidīgajiem viļņiem. Viens no Thurso pilsētas centra spotiem teorētiski skaitās kā viena no pasaulē vieglākajām vietām, kur iesērfot trubā. Tik tiešām tās solītās trubas tur vēlās uz velna paraušanu. Nebija gan nekādas mazās. Šķietami viegli noķeramas, bet mums līdz trubu līmenim visiem ir vēl kur augt …cūcenē, ja nu vien paveicas. Oktobrī ūdens temperatūra ap 10 grādiem, gaisa temperatūra zem 10 grādiem. 5mm hidra, zābaciņi un var stundām pērties pa ūdeni par aukstumu nedomājot. Cepure pēc izvēles, cimdus nevajag. Uz ūdens parasti var sastapt pāris vietējos. Visi laipni un atsaucīgi, gatavi padalīties ar ieteikumiem. Uz vilni darbojas solīda rindas kārtība. Piepeldi, sagaidi kamēr tie, kas bija pirms tevis, paņems savus viļņus un klāt ir tava kārta – solīdi, kā pie saprātīgiem, apkārtējos cienošiem cilvēkiem. Nekāda ģedovščina, heitošana, reidžošana vai lokālisma. Visi melnos hidrotērpos kā roņu kolonija. Vilņi ir dafiga un pietiek visiem. Tā nu pirmo nedēļu nocīnijāmies pa Thurso apkārtējajiem spotiem izbaudot cilvēku neesamību, superskaisto dabu jūrā un sauszemes skatus ar aitām. Uz ūdens jārēķinās ar pastāvīgu roņu klātbūtni, kas ziņkārībā pēta mūs, kā arī paši labprāt uzsērfo pa vilni. Thurso pilsētā nekā īpaša nav, par ballītēm var aizmirst – ir tikai viens pubs un tajā pašā 5 plikpauri ir vienīgie apmeklētāji. Arī nekādas dižās tūrisma atrakcijas nekur nemanam. Tādā ziņā valda patīkams miers un askētisms, kas ļauj izbaudīt vientulību un patiesi skaisto dabu. Pārtika veikalā - šis tas dārgāk, šis tas lētāk, ir OK. Faktiski, visa Skotijas ziemeļu puse ir nosēta ar sērfojamām pludmalēm. Darīt tur ir ļoti daudz ko ...un vēlams lai būtu vismaz 2 hidras ...2 sesijām dienā - katrai sava sausa hidra. Ņemot vērā ziemeļu puslodes okeāna dabas skarbumu un patstāvīgo nogurumu no pārsērfošanās, bieži motivācijas bremze un ievilcies saņemšanās rituāls mašīnā bija saistīts ar doma, ka jāsaņemas būs vēl uzvilkt no rīta jau saslapinātais slapjais hidrotērps. Hidru dubults ir labāk ;) Otru brauciena pusi nolēmām pavadīt rietumu pusē uz Tyree salas, kuru sauc arī par Hawaii of the North un arī par Sunshine Island. Protams, nokļūšana ar braucienu uz prāmja. Tā atrodas Hebrīdu jūrā, Skotijas rietumos. Visu salu grupu sauc par Inner Hebrides. Šeit līstot vismazāk lietus visā Anglijā un Skotijā. Vairums no mūsu uz salas pavadītajām dienām spīdēja saule, kas patiešām ir superekstra, kad gaisa temperatūra grozās ap +10 grādiem. Māju, kā jau ierasts, atradām AirBnB. Protams, ar skatu uz okeānu. Pieļauju, ka tur būtu pagrūti atrast māju, kurai nav skats uz okeānu. Skotijas paska – Sērfošanas piedzīvojums ar raksturu – Huuuuh… šī sala gan pārspēja visus sērfera sapņus – absolūts sex on the beach. Neviena cita sērfera - pirmo reiz mūžā sērfojām perfektos apstākļos un pastāvīgi bijām labākie sērferi pludmalē…jo vienīgie :) Ja Thurso sērfošana bija pārsvarā uz akmeņiem, tad šeit viss notiek baltu smilšu pludmalēs. Un ūdens… jēziņ marija, neko tik dzidru mēs nebijām vēl piedzīvojuši dzīvē. Neticami pasakaini skaisti. Pati sala maza - apkārt tai apbraukt ar auto var bik vairāk kā stundā. Viens veikals, kas pats sevi apbalvojis kā labāko veikalu uz salas :). Nevienas reālas pilsētas. Kādi 700 oficiālie iedzīvotāji. Absolūta vientulība. Salu rotā daudzas pludmales no visām pusēm ar izteikti reljefainu krasta līniju. Sērfojami viļņi veļas tajās pludmalēs, kas skatās uz dienvidiem/austrumiem līdz rietumiem. Pārējās pludmalēs bija vairāk tādi ezera apstākļi, kur arī manījām pāris vindsērfingistus. Lai arī bija gana vējainas dienas, tomēr īsti kaitsērfojamu vilni tā arī neatradām. Priekšroku devām izcilajiem sērfošanas aptākļiem un tā arī pūķus nemaz neizvilkām. Uz salas, protams, ir viskija un džina brūzis, tiesa gan neko nenogaršojām. Ar fishfood ar nesaskārāmies. Internetā var atrast atsauksmes, ka uz salas ceļojošajiem tūristiem neesot īsti ko ēst un ka pat nereti izmisumā sūtot ēdienu no mainland ar pastu. To salasījušies mēs pirms kāpšanas uz prāmja sapirkāmies paiku pilnus autinus, bet tās izrādījās pilnīgas mulķības – uz vietas ir ļoti labi piekrāmēts veikals ar visu ko vien vajag. Beigās mūsu negausīgos paikas krājumus sāka grauzt peles. Tās uz salas ir problēma - ar katru dienu tās sāka parādīties arvien vairāk un vairāk. Vienu pat noķērām un turējām gūstā. No sākuma šķita vien tāds nevainīgs dzīvniecinš, bet jau pēc dienas visiem bija nelabi uz viņu skatīties, jo bija piečurājusi un piekakājusi visu savu krātiņu. Pārbarojām! Turējām mēs viņu tajā ledusskapja dārzeņu atvilknē, lai var labāk to papētīt. Caurspīdīgs zils ūdens ar kristāla dzidru vilni – tā ir īsta sērfošanas pasaka Skotijas paska – Sērfošanas piedzīvojums ar raksturu – Ceļojuma beigās pilnīgi visi bijām vienisprātis, ka Tyree mēs pavisam noteikti agriezīsimies, lai atkal baudītu salas dzīves mieru un desmit zvaigžņu sērfošanas apstākļus vienatnē. Nobeigumā, kā parasti, daži fakti un ieteikumi: • 5mm zābaciņi. • 5mm hidra, labāk pat divas, jo ūdenī sanāk iet pat divas reizes dienā. • Neoprēna cepure optional. • Savu auto vajag obligāti. • Policija nemanāma - nebija nekādas saskaršanās. • Satiksme pa kreiso pusi, ceļi līkumaini un ļoti šauri. • Cilvēki atsaucīgi un labprāt parunājas paplašinātos teikumos. • Protams, var mēģināt ieraudzīt Lohnesas briesmoni un nopirkt kādu suvenīru šajā sakarā, bet kopumā tūrisms ir mazattīstīts. • Skrituļdēli var atstāt mājās, jo asfalts pārāk rupjš. • Skoti ir slaveni ne tikai ar savu viskiju, bet arī džinu. • Jēra kāja, protams, nav problēma nevienā veikalā, bet arī vegāni šeit izcinījuši savu plauktu praktiski visos veikalos. • Degviela padārga. • Nauda – angļu mārciņas. • Okupācija – Anglijas. • Brekzita sakarā, liela daļa cilvēku cer uz neatkarības atgūšanu. Mēs par Skotiju. • Noteikti pagaršo nacionālo ēdienu “haggis”. • Ja Edinburga likās diezgan bagāta pilsēta, tad laukos cilvēki dzīvo ļoti pieticīgu dzīvesveidu. Skotijas lauki ir tiešām dziļi lauki.
Uzzināt vairāk
Kaitpanku sirojums – Čīle
Sāksim ar teicienu “The never-ending search for a perfect wave”. Tas nav tik skanīgs sauklis, bet tiešām taisnība. Ja tu reiz sāc ganīt viļņus, lielie ūdens plašumi klūst par gluži kā atkarību un perfektā viļņa meklējumi dzen tālāk un dziļāk, no jauna, vēlreiz… Tā ir tieksme, kas nekad nebeigsies, jo vilni iegūt un saglabāt, paturēt sev nav iespējams. Ja tas reiz ir sajusts, to gribas baudīt vēl un vēl. Ar šādu sajūtu jau teju 15 gadus blandamies pa pasauli, medījot un dzenoties pakaļ netveramajam perfektajam vilnim. Šoreiz galamērķis ir ilgi kārotā un lūkotā Čīlē Dienvidamerikas tālākajā pusē aiz Andu kalniem. Ir populārie viļņi, par kuriem zina visi. Ir pieejamie viļņi, kas ērti tūrismam. Ir piemājas viļņi, kuriem nav pat jābūt perfektiem – labāk tādi, nekā vispār nekādi. Un tad ir viļņi, par kuriem zina vien daži. Vai pat neviens. Ja sirdī esi īstens viļņu gans un ūdenssporta piedzīvojumu meklētājs, šie nepopulārie, citkārt pat pašatklātie viļņi ir pats saldumiņš. Jau teju 10 gadus uzmanības lokā turējām Čīli, kā vienu no vietām, kur noteikti vajadzētu aizbraukt labu viļņu meklējumos un to ganīšanai ar kaitošanas pūķi, kā arī ar sērfa dēli vien. Čīle ir liela un atpazīstama valsts, tomēr vairums cilvēku par to zina... gandrīz neko. Tik cik Rīgas grādīgo dziru autletos esot pa lēto un labs un vīns no turienes, kā arī Rīgas lielveikalos manītas uzlīmītes uz avokado “Product of Chile”. Tas ar viss. Ar interneta palīdzību pasaulē noslēpumu paliek arvien mazāk, bet paprovē kaut ko lietderīgu atrast par Čīli saistībā ar sērfošanu un kaitošanu. Informācijas ir ļoti maz, pamatā spāņu valodā un tik par dažām populārākajām vietām. Tomēr valsts Klusā okeāna piekraste ir 6435 kilometrus gara un krasta līnija vēl x 1,3 – kārdinoši, vai ne? It sevišķi, ja patīk ceļot ārpus vadošajām tūrisma straumēm un pasaules vilņu karti uztver pēc principa – tas kas atrodams internetā, ir jau praktiski nokavēts. Tad nu decembra sākumā lecām lidmašīnā un beidzot devāmies trīs mēnešus garā viļņu ganīšanas sirojumā uz sen kāroto brīnumzemi, kas tiešām kā pasakā atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Ceļā devāmies 3 pieaugušie, 2 bērni. Līdzi mums bija sērfa dēļi un stipro vēju kaitsērfinga inventārs braukšanai viļņos. P.s. Nejauc, kaitsērfingu ar kaitbordu – tie ir divi dažādi virzieni, kā lietot pūķi uz ūdens. Šāda veida ceļojumus ieroču brāļu lokā saucam par sirojumiem, jo nebraucam jau uz populārajām vietām atpūsties. Vienmēr esam kustībā, medījot jaunus, neapgūtus viļņus – apstākļus sērfošanai un kaitošanai, kas bieži saistās arī ar riskēšanu. Velkam ar pirkstu pa karti, modelējam vilņu, vēja un piekrastes savstarpējās situācijas un meklējam perfektos apstākļus. Kāds teiks: dullie. Mēs atvildēsim – atklājēji un ziņkārīgie. Protams, pastāv risks, ja vēlies būt pirmais. To apzinamies – un neesam bezprātīgi satrakojušies iesācēji. Nezināmais vienmēr mūs ir vilinājis, un gadiem krātā pieredze ļauj pašiem izvērtēt situācijas. Mūsu Čīles sirojumam cietā plāna nebija. Vienīgais, kas vienmēr ir bijis akmenī kalts – noķert maksimāli daudz viļņu. Iepriekš uzlasījām visu skopo materiālu, ko atradām internetā, kā arī norezervējām auto un vasarnīcas tipa mājeli pirmajai nedēļai …tīri, lai iedzīvotos un aklimatizētos. Nedaudz informācijas ieguvām arī no kāda agrāk iepazīta šveiciešu sērfera, kurš bija kādu laiku padzīvojies pa Čīli. Viss pārējais tika atstāts pašritei. Pirmo nedēļu dzīvojām piekrastes rajonā, kas vistuvāk galvaspilsētai Santjago. Auras un dabas ziņā līdzīga vieta kādam Grieķijas kūrortam – pārpildīts ar atpūtniekiem, balti daudzstāvu hoteļi kliņšu pakājēs, privātās pludmales un pa starpu parastā iedzīve, kas arī barojas no tūrisma. Salīdzinoši viegli tikām galā ar aklimatizāciju un iepazīšanos ar valsti – kas kā. Cilvēki laipni un atsaucīgi, bet angliski gan neviens nerunāja. Labi ka viens no mūsu komandas biedriem bija iepriekš mācījies spāņu valodu. Šīs zināšanas lieti noderēja visā mūsu brauciena laikā tiešām katru dienu. Dabujām arī citu auto – 4x4 Toyota Hilux pikapu un ātri nospraudām mērķi braukt tālāk, laimi meklēt ziemeļu virzienā. Ideja bija sasniegt pasaulē sausāko Atakamas tuksnesi, kuram decembrī vajadzētu būt pašā ziedonī. Pēc vietējo sastapto sērferu vārdiem, tas esot neatkārtojami skaists un noteikti jāredz. Vispār – vairākums galamērķus izvēlējāmies tieši klausoties vietējos sērferos, kopā ūdenī gaidot vilņus un aprunājoties. Uz ziemeļiem no Santjago braucām mēnesi, pa ceļam pavadot laiku dažādās sērfojamās vietās. Kārotais Atakamas tuksnesis ir tiešām sasodīti skaists, it sevišķi tādiem tipiņiem kā mēs, kas nav raduši pie tik kailas dabas. Ziedošās rozā puķītes, kas pārtiek no mitruma gaisā, nevis augsnē, stiepjas pa paugurainu vidi līdz pat horizontam, bez nekādas lielakās dzīvības pazīmes. Sasodīti skaisti …bet uz īsu brīdi. Tā tomēr ir dzīvībai grūti izturama vide un cik tad ilgi jūsmosi par vienām un tām pašām puķītēm? Ja vien tuksneša cilvēki zinātu, cik skaistas un leknas ir Latvijas pļavas jūnijā! Pietika ar pāris dienām skaistā tuksneša skarbuma, lai saprastu, ka jāgriežas atpakaļ un jātinas atpakaļ uz dienvidiem. Arī okeānā – jo tuvāk tuksnesim, jo stāvāki, lielāku prasmi pieprasoši un grūtāk noķerami viļlņi, vairāk akmeņu ūdenī, sērfojamās vietas tālak viena no otras un gultne pilna ar jūras ežiem. Iemaļoties vilnī un nonākot līdz pašai gultnei, vienam no mūsu biedriem izdevās sadurt dibenu uz asajiem ežiem. Vēja arī šajā apvidū gandrīz nav. Sērfošanai tas, protams, ir labi, bet esam atbraukuši arī kaitot – pirmais mēnesis jau nosirots, bet īsti vēl nebijām izvilkuši ne reizi pūķus. Visindīgākā pilsēta pasaulē Skaistākā līdz šim redzētā pludamle Čīlē, kuru nejauši atklājām, braucot gar piekrasti, atradās blakus romantiskai, bet nedaudz mistiskai pilsētai Chanaral (Chañaral) ar daudzām pamestām mājām un veclaicīgu bāku, kā no stilīgām šausmu filmām. Pilnam komplektam trūka tik riņķojoši kraukļi. Pilsētā piestājām ar domu apmesties uz kādu laiku, jo patika tas, ko redzam. Bijām pārsteigti par tīro pludmali, kurā nebija cilvēku, un netipiski gaišām smiltīm. Citur Čīlē tās ir pelēkas vulkānisko piejaukumu dēļ. Krastā vēlās skaisti, sērfošanai piemēroti viļņi, kurus, mums par izbrīnu, neviens nemedīja. Arī dzīvošanas cenas te bija lētākas. Ievācoties ceļmalā atrastajā hotelī pie pašas zeltainās pludmales, parunājāmies ar saimnieku. Viņš bija priecīgs par viesiem no retas zemes. Ieminējāmies, ka pludmale, šķiet, ļoti piemērota, lai bērni mācītos sērfot. Mums par pārsteigumu, saimnieks ieteica uz pludmali neiet – neesot tīra. Vēlāk naktī, meklējot internetā ko noderīgu, netīšām uzdūrāmies patiesi šokējošam faktam – izrādās šī pilsēta agrāk bija kalnrūpniecības loģistikas centrs. Osta pamatā strādāja tikai, lai tajā uz kuģiem krautu kalnu raktuvēs iegūto kaparu. 80. gadu vidū Chanaral bija atzīta par piesārņotāko pilsētu visā pasaulē! Kopš tā brīža šeit sākās krīze – cilvēki saprata savu slimību cēloni un laidās lapās, kur nu kurais. Izrādās, arī baltās smiltis pludmalē blakus esošā upe sanesusi no kalniem, kur tās izmanto metālu iegūšanas procesā. Pilna smago metālu piesārņojuma buķete – viss, ko vien vēlies no Mendeļejeva tabulas! Tad ar pamanījām – vietās, kur straujā upe bija pagrauzusi krastus, smiltis bija zaļā krāsā. Te tev nu bija romantiskā brīnumzeme Čīle ar savu neskarto dabu! Šis ceļojumā bija tāds kā krīzes brīdis, kad mūsu sirotāju bravūrība bija iedragāta un zaudējusi motivāciju alkatīgi mesties tālāk nezināmajā. Dažas dienas apskatījām savdabīgo apkārtni un laidām atpakaļ uz Santjāgo ar domu meklēt laimi Čīles zaļajā dienvidu pusē. Diezgan ātri sapratām, ka tas bija pareizais lēmums. Mežs un zaļi dabasskati latvietim ir pieņemamāki un vieglāk saprotami pat par dabas brīnumu – ziedošu pasaulē sausāko tuksnesi. Pasakaina dzīve Mūsu deguni, iespējams, nav spējīgi salīdzināt sausa tuksneša dzēlīgo skaistumu ar slapja priežu meža smaržu, kuru jūti pat okeānā sēžot uz sērfa dēļa un gaidot viļņus. Kopš nobraucām lejā, sākās tiešām pasakaina dzīve un mūsu sākotnējā vēlme izzināt Čīli atkal bija pilnās burās. Iedomājies simtiem metru garas gludu vilņu līnijas, kas nav pārbāztas ar sev līdzīgiem viļņu medniekiem. Vieta, kur mājo smaidīgi un draudzīgi cilvēki gan uz ūdens, gan sauszemes. Vieta, kur viens otru vienmēr pasveicina un aprunājas. Vieta, kur zaļo pļavas, aug meži, tālumā redzami dzīvi Andu vulkāni, un daba elpo pilnu krūti no dienas uz dienu. Vērts pieminēt, ka ne tikai dienvidos, bet visā pārējā Čīlē, cilvēki ir iecienījuši brīvdienās braukt pie dabas. Gandrīz visur drīkst un ir drošu sliet teltis, gulēt maisos zem klajas debess un kurināt ugunskurus. Dažnedažādākie kemperi, kokos iebūvētās mājas un vasarnīcas ir ļoti izplatīta parādība Čīlē. Brīvdienās braukt ārā no pilsētas šeit ir pat populārāk nekā Latvijā. Roņi sirdī ir sērferi Klusais okēans un debess Čīlē bija pilna skaistas dzīvības. Nododoties saviem ūdens priekiem, jārēķinās ar citas dzīvības klātbūtni ūdenī un gaisā. Putni latviešiem ir vieglāk saprotama dzīvības forma, bet ūdenī bija grūti pierast pie intensīvas dzīvības klātbūtnes, taču tas nav nekas neiespējams, ja mīli dabu. Ūdenī gandrīz vienmēr blakus sērferiem ir vairāk nekā 300 kilogramus smagi roņi, delfīni, jūras ūdri, tālumā peldas vaļi, kas saulrietā pūš gaisā miglas mākoņus. Ar delfīniem mums dzīvē jau ir bijusi vairākkārtēja saskarsme gan tuvumā, gan tālumā un aptuveni ir skaidrība pa viņu uzvedību, bet ķert vilni kopā ar milzu roņu mātītēm, kurām ir tikpat interesanti redzēt tevi, kā tev viņu, bija sensacionālas un neaprakstāmas sajūtas. Izrādās, roņi sirdī arī ir sērferi – tie gluži kā cilvēki, uzsēdās uz viļņa plūsmas un vēl pamanijās pat izlekt no stāvās ūdens sienas, mest gaisā salto un citādi spēlēties ar šo dabas fenomenu. Komunikablas būtnes, kam patika arī piezagties no muguras un pat pieskārties zemūdens sērferiem, kas gaida vilni. No mums tas sākumā prasīja savu drosmes devu un saņemšanos, līdz sapratām, ka viņi ir draudzīgi. Sākām pat ar svilpošanu viņus piesaukt, lai nofotogrāfētu un patiesi priecāties par šiem cilvēka un jūras dzīvnieka piedzīvotajiem kontaktiem. Jāuzmānās ir tik no 600 – 800 kilogramus smagajiem tēviņiem to riesta laikā. Tiesa, sērfojot tos nemanījām, tik pilsētas ostās un snaduļojot kaut kur nomalēs uz klintīm. 10 reizes Braucot uz Čīli, viens no uzstādījiem bija arī viļņu ganīšana ar pūķi. Turklāt savās ekspektācijās uzstādījām augstu vilņu un vēja kvalitātes latiņu. Bijām iepriekš citu zemju izlutināti un ar augstām prasībām par to, kā ir jābūt, lai būtu labs kaitsērfings. Tomēr visā trīs mēnešu garajā sirojumā nemaz tik daudzas reizes nepakaitojām, tomēr kopumā noķērām kādas 10 tiešām izcilas kaitsērfinga reizes. Biežāk izvēlējāmies sērfošanu no valdošā vēja piesegtās pludmalēs. Pieminēšanas vērts fakts – Čīlē ir kaitošanas vieta, kur piemērots vējš pūš 365 dienas gadā, piemēram, Elqui vīnogu audzēšanas ielejas uzpludinātajā ūdenstilpnē. Vilņu tur nav, vairāk tādi ezera apstākļi, līdzīgi kā itālijā, gardas ezerā, ja ir būts. Kaitotāju interesei, gribētos arī izcelt pilsēteli ar nosaukumu Matanzas un vējotu viļņu pludmali ar nosaukumu Roca Quadrata. Kaitojot tajā vietā, dzīvojām netālu mazākā pilsētā ar nosaukumu Navidad. Tulkojumā tas nozīmē Ziemassvētki, un tik tiešām – neieplānoti iekrita, ka tur sagaidījām ziemas saulgriežus. Bilance Ceļojuma laikā ar auto trīs mēnešos nobraucām ap 16 tūkstošiem kilometru, 1500 kilometru garā taisnē gar piekrasti no Chanaral pilsētas ziemeļos līdz Valdivia pilsētai ziemeļos, kas, velkot globusā paralēles, ir zemāk nekā Austrālija un atrodas 14 000 kilometrus no Latvijas. Ceļojuma laikā dzīvojām 9 dažādās vietās. Pateicoties īrētajam, labi palietotam, bet vēl dzīvotspējīgam Toyota pikapam ar labām riepām, bijām pat tādās nevietās, kur reti kad iemaldās kāds svešzemnieks. 4x4 un pazeminātie ātrumi tika lietoti regulāri. Pēc Čīles vienkāršības un neskartības gūtajiem iespaidiem, loģisks lēmums būtu kādu reizi dzīvē izmēģināt sirošanas laimi Peru. Arī pašiem čīliešiem, kuri finansiāli ir bagātāki par peruāņiem, šī ir kultūras un attīstības līmenī pārāka vieta. Čīlē ir skaista neskarta daba, bet pasaules vēsture un kultūra mājo Peru. Vai atradām perfekto vilni? Bijām diezgan tuvu tam. Viļņu kvalitāte tiešām bija viena no labākājām visā mūsu daudzgadīgajā pieredzē. Tas arī bija galvenais, pēc kā uz turieni braucām. Vai brauktu vēl kādreiz – jā, noteikti un tikai uz dienvidiem. Čīles lepnums – Huasos Huasos tulkojumā nozīmē ko līdzīgu kovbojam un labam jātniekam. Laukos, it sevišķi dienvidu daļā ar zirgiem jāj vēl joprojām, un to dara nevis nabadzības dēļ, bet drīzāk sentēvu vārdā un sava lepnuma dēļ. Katram fermerim ir Huasos tērps un kārtīgs jājamzirgs. Pavisam nejauši nokļuvām šādu jātnieku ikgadējā festivālā, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs zvejnieku svētkiem Latvijā. Šis bija brīdis, kurā tā pa īstam iemīlējām vienkāršo čīlieti un sajutām viņu tautisko tradīciju spēku un skaistumu. Daži fakti par Čīli • Tā ir dienvidu puslodes valsts, un Ziemassvētkos te ir garākā diena gadā. Čīle ir gara desa, iespiesta starp Andu kalniem un Kluso okeānu, kas stiepjas no zemākā Dienvidamerikas punkta līdz pat Peru. No mūsdienīgajām civilizācijām un lielvaru kultūrām šo valsti ilgi sargāja Atakamas tuksnesis un Andu kalnu grēda. • Seno civilzāciju un kultūras baudītājiem Čīle būs neinteresanta – cilvēki tā pa īstam šo pasaules teritoriju apdzīvot sāka pavisam nesen. Vienīgais izņēmums ir Lieldienu salas, kas arī ir Čīles sastāvdaļa. • Dabasbērniem Čīle ir īsta pērle – tā te ir salīdzinoši neskarta. Apdzīvotība 18 miljoni uz 760 000 km2. Tas ir aptuveni 24 cilvēki uz km2. Piemēram, Latvijā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo 29 cilvēki. Astoņi miljoni čīliešu dzīvo galvaspilsētā Santjago. • Cilvēki Čīlē ir ļoti pārtikuši un lepni, bet draudzīgi un priecīgi palīdzēt. Ārzemju ceļotājus un tūristus gandrīz nemana. Lielākajiem pasaules ceļotājiem – vāciešiem, angļiem, frančiem un austrāļiem Čīle nav īsti izdevīgā pozīcijā, tāpēc tūrisma industrija pamatā balstās uz pašiem čīliešiem un argentīniešiem. Lietas, ko der zināt: • Angļu valodu Čīlē nemāk gandrīz neviens. Mums saprotamā angļu valodā runāja vien sērferi un daži studenti. Spāņu valodas ievadlīmenis ļoti noder ikdienišķai komunikācijai, tiesa vietējie smejot saka, ka viņi nerunā spāniski bet čīliski. Ir diealektiskas atšķirības pa gadu simtiem izveidojušās. • 4x4 automobīlis irmust have, un labāk to īrēt pilsētas nomās, nevis lidostā. Ielās aptuveni 70% mašīnu ir pikapi. Vieglie auto te nav cieņā un tos gandrīz nemanījām vispār. • Internets bija labs, tāpēc ceļotājiem, kas strādā attālināti, sasniegt digitāli civilizāciju nebūs liela problēma. • Ūdens temperatūra Čīles piekrastē svārstās ap 10-15 grādiem plusā visu cauru gadu, Jā – Čīlē ir siltāk nekā Latvijā, tur aug vīnogas, avokado un mango, tomēr ūdessporta cienītāji par silto zemi to nevar nosaukt. 4-5mm hidrotērpi un biezie zābaciņi ir ikdiena visu cauru gadu. Klusais okeāns šajā pasaules nomalē ir auksts. Andu kalnos augstākajās vietās sniegs arī saglabājas visu gadu. Ielejās, starp okeānu un kalniem audzē saldās vīnogas un citus siltumu un sauli mīlošus dabas labumus. Ieleju mikroklimatos ir silti, bet piekrastē pat vasarā bez papildu jakas labāk neiet no mājas. Naktīs temperatūra regulāri bija zem +10 grādiem, lai arī bija jau Čīles vasaras sākums. • Nopirkt kaut ko uz ielas vai restorānā, kas nav elļā vārīts, ir gandrīz neiespējamā misija. Ēst restorānos ir dārgi un negaršīgi. Veikalos pirkt pārtiku arī nav lēti. Gaidod vilni un sarunājoties ar vietējiem sērferiem, vairāk kārt dzirdam atvainošanos par zemo ēdināšanas kultūru. Vislabāk pārtiku pirkt pie mazākumtirgoņiem un pašiem zemniekiem. Šī iemesla pēc, pārsvarā gatavojām mājās – vasarnīcās (cabañas), kuras īrējām savai dzīvošanai. • Drošības ziņā par Čīli radās pozitīvs iespaids. Radās pārliecība, ka laukos var gulēt arī ceļamalā teltī un neviens tevi neaiztiks. Galvaspilsētā – Santjago, protams, kā jau visas lielpilsētās, ir jāuzmanās. Bilde ar lielpilsētu Un visbeidzot: Dolāri vai Eiro? – zaļie Bankas karte vai kešs? – kešs Ziemas jaka vai bordšorti? – abi divi Lietuss jaka vai saulenes? – saulenes (bijām 12.-03. mēnesis) Ar draugiem vai vienatnē? – ar draugiem Personīgās lietas atstāt pludmalē redzamas vai aprakt smiltīs? – cilvēki ir zolīdi Andelmaņi uzmācīgi vai vienaldzīgi? – pieklājīgi Kaulēties vai saglabāt vēsumu – netērē enerģiju un saglabā lepnumu Potēties vai pofig? – pietaupi veselību Haizivis vai delfīni? – abi draudzīgi Sērfošana vai kaitošna? – abi kopā vai sērfošana Dārgi vai pa lēto? – paciešami, bet pēc ceļojuma, kādu laiku vajadzēs, lai finansiāli atkoptos Kādu dienu, cerams, turpināsim Čīles stāstu tālāk. Rakstu sagatavoja Dāvis Drande.
Uzzināt vairāk