Kaitpanku sirojums – Čīle

Sāksim ar teicienu “The never-ending search for a perfect wave”.

Tas nav tik skanīgs sauklis, bet tiešām taisnība. Ja tu reiz sādz ganīt viļņus, lielie ūdens plašumi klūst par gluži kā atkarību un perfektā viļņa meklējumi dzen tālāk un dziļāk, no jauna, vēlreiz… Tā ir tieksme, kas nekad nebeigsies, jo vilni iegūt un saglabāt, paturēt sev nav iespējams. Ja tas reiz ir sajusts, to gribas baudīt vēl un vēl. Ar šādu sajūtu jau teju 15 gadus blandamies pa pasauli, medījot un dzenoties pakaļ netveramajam perfektajam vilnim. Šoreiz galamērķis ir ilgi kārotā un lūkotā Čīlē Dienvidamerikas tālākajā pusē aiz Andu kalniem.

Ir populārie viļņi, par kuriem zina visi. Ir pieejamie viļņi, kas ērti tūrismam. Ir piemājas viļņi, kuriem nav pat jābūt perfektiem – labāk tādi, nekā vispār nekādi.

Ja sirdī esi īstens viļņu gans un ūdenssporta piedzīvojumu meklētājs, šie viļņi ir pats saldumiņš.

Jau teju 10 gadus uzmanības lokā turējām Čīli, kā vienu no vietām, kur noteikti vajadzētu aizbraukt labu viļņu meklējumos un to ganīšanai ar kaitošanas pūķi, kā arī ar sērfa dēli vien.

Tik cik Rīgas grādīgo dziru autletos esot pa lēto un labs un vīns no turienes, kā arī Rīgas lielveikalos manītas uzlīmītes uz avokado “

”. Tas ar viss.

Ar interneta palīdzību pasaulē noslēpumu paliek arvien mazāk, bet paprovē kaut ko lietderīgu atrast par Čīli saistībā ar sērfošanu un kaitošanu. Informācijas ir ļoti maz, pamatā spāņu valodā un tik par dažām populārākajām vietām. Tomēr valsts Klusā okeāna piekraste ir 6435 kilometrus gara un krasta līnija vēl x 1,3 – kārdinoši, vai ne? It sevišķi, ja patīk ceļot ārpus vadošajām tūrisma straumēm un pasaules vilņu karti uztver pēc principa – tas kas atrodams internetā, ir jau praktiski nokavēts.

Tad nu

un beidzot devāmies trīs mēnešus garā viļņu ganīšanas sirojumā uz sen kāroto brīnumzemi, kas tiešām kā pasakā atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Ceļā devāmies 3 pieaugušie, 2 bērni. Līdzi mums bija sērfa dēļi un stipro vēju kaitsērfinga inventārs braukšanai viļņos.

P.s. Nejauc, kaitsērfingu ar kaitbordu – tie ir divi dažādi virzieni, kā lietot pūķi uz ūdens.

, jo nebraucam jau uz populārajām vietām atpūsties. Vienmēr esam kustībā, medījot jaunus, neapgūtus viļņus – apstākļus sērfošanai un kaitošanai, kas bieži saistās arī ar riskēšanu. Velkam ar pirkstu pa karti, modelējam vilņu, vēja un piekrastes savstarpējās situācijas un meklējam perfektos apstākļus. Kāds teiks: dullie. Mēs atvildēsim – atklājēji un ziņkārīgie. Protams, pastāv risks, ja vēlies būt pirmais. To apzinamies – un neesam bezprātīgi satrakojušies iesācēji. Nezināmais vienmēr mūs ir vilinājis, un gadiem krātā pieredze ļauj pašiem izvērtēt situācijas.

Mūsu Čīles sirojumam cietā plāna nebija.

Iepriekš uzlasījām visu skopo materiālu, ko atradām internetā, kā arī norezervējām auto un vasarnīcas tipa mājeli pirmajai nedēļai …tīri, lai iedzīvotos un aklimatizētos. Nedaudz informācijas ieguvām arī no kāda agrāk iepazīta šveiciešu sērfera, kurš bija kādu laiku padzīvojies pa Čīli. Viss pārējais tika atstāts pašritei.

Auras un dabas ziņā līdzīga vieta kādam Grieķijas kūrortam – pārpildīts ar atpūtniekiem, balti daudzstāvu hoteļi kliņšu pakājēs, privātās pludmales un pa starpu parastā iedzīve, kas arī barojas no tūrisma.

Salīdzinoši viegli tikām galā ar aklimatizāciju un iepazīšanos ar valsti – kas kā.

Labi ka viens no mūsu komandas biedriem bija iepriekš mācījies spāņu valodu. Šīs zināšanas lieti noderēja visā mūsu brauciena laikā tiešām katru dienu.

Dabujām arī citu auto – 4x4 Toyota Hilux pikapu un ātri nospraudām mērķi braukt tālāk, laimi meklēt ziemeļu virzienā.

, kuram decembrī vajadzētu būt pašā ziedonī. Pēc vietējo sastapto sērferu vārdiem, tas esot neatkārtojami skaists un noteikti jāredz. Vispār – vairākums galamērķus izvēlējāmies tieši klausoties vietējos sērferos, kopā ūdenī gaidot vilņus un aprunājoties.

Uz ziemeļiem no Santjago braucām mēnesi, pa ceļam pavadot laiku dažādās sērfojamās vietās.

Kārotais Atakamas tuksnesis ir tiešām sasodīti skaists, it sevišķi tādiem tipiņiem kā mēs, kas nav raduši pie tik kailas dabas. Ziedošās rozā puķītes, kas pārtiek no mitruma gaisā, nevis augsnē, stiepjas pa paugurainu vidi līdz pat horizontam, bez nekādas lielakās dzīvības pazīmes. Sasodīti skaisti …bet uz īsu brīdi. Tā tomēr ir dzīvībai grūti izturama vide un cik tad ilgi jūsmosi par vienām un tām pašām puķītēm? Ja vien tuksneša cilvēki zinātu, cik skaistas un leknas ir Latvijas pļavas jūnijā!

, lai saprastu, ka jāgriežas atpakaļ un jātinas atpakaļ uz dienvidiem. Arī okeānā – jo tuvāk tuksnesim, jo stāvāki, lielāku prasmi pieprasoši un grūtāk noķerami viļlņi, vairāk akmeņu ūdenī, sērfojamās vietas tālak viena no otras un gultne pilna ar jūras ežiem. Iemaļoties vilnī un nonākot līdz pašai gultnei, vienam no mūsu biedriem izdevās sadurt dibenu uz asajiem ežiem. Vēja arī šajā apvidū gandrīz nav. Sērfošanai tas, protams, ir labi, bet esam atbraukuši arī kaitot – pirmais mēnesis jau nosirots, bet īsti vēl nebijām izvilkuši ne reizi pūķus.

Skaistākā līdz šim redzētā pludamle Čīlē, kuru nejauši atklājām, braucot gar piekrasti, atradās blakus romantiskai, bet nedaudz mistiskai pilsētai Chanaral (Chañaral) ar daudzām pamestām mājām un veclaicīgu bāku, kā no stilīgām šausmu filmām. Pilnam komplektam trūka tik riņķojoši kraukļi. Pilsētā piestājām ar domu apmesties uz kādu laiku, jo patika tas, ko redzam. Bijām pārsteigti par tīro pludmali, kurā nebija cilvēku, un netipiski gaišām smiltīm. Citur Čīlē tās ir pelēkas vulkānisko piejaukumu dēļ. Krastā vēlās skaisti, sērfošanai piemēroti viļņi, kurus, mums par izbrīnu, neviens nemedīja. Arī dzīvošanas cenas te bija lētākas.

Ievācoties ceļmalā atrastajā hotelī pie pašas zeltainās pludmales, parunājāmies ar saimnieku. Viņš bija priecīgs par viesiem no retas zemes. Ieminējāmies, ka pludmale, šķiet, ļoti piemērota, lai bērni mācītos sērfot. Mums par pārsteigumu, saimnieks ieteica uz pludmali neiet – neesot tīra.

Vēlāk naktī, meklējot internetā ko noderīgu, netīšām uzdūrāmies patiesi šokējošam faktam – izrādās šī pilsēta agrāk bija kalnrūpniecības loģistikas centrs. Osta pamatā strādāja tikai, lai tajā uz kuģiem krautu kalnu raktuvēs iegūto kaparu.

Kopš tā brīža šeit sākās krīze – cilvēki saprata savu slimību cēloni un laidās lapās, kur nu kurais. Izrādās, arī baltās smiltis pludmalē blakus esošā upe sanesusi no kalniem, kur tās izmanto metālu iegūšanas procesā. Pilna smago metālu piesārņojuma buķete – viss, ko vien vēlies no Mendeļejeva tabulas!

Tad ar pamanījām – vietās, kur straujā upe bija pagrauzusi krastus,

Te tev nu bija romantiskā brīnumzeme Čīle ar savu neskarto dabu! Šis ceļojumā bija tāds kā krīzes brīdis, kad mūsu sirotāju bravūrība bija iedragāta un zaudējusi motivāciju alkatīgi mesties tālāk nezināmajā.

Dažas dienas apskatījām savdabīgo apkārtni un laidām atpakaļ uz Santjāgo ar domu meklēt laimi Čīles zaļajā dienvidu pusē.

Diezgan ātri sapratām, ka tas bija pareizais lēmums.

latvietim ir pieņemamāki un vieglāk saprotami pat par dabas brīnumu – ziedošu pasaulē sausāko tuksnesi.

Mūsu deguni, iespējams, nav spējīgi salīdzināt sausa tuksneša dzēlīgo skaistumu ar slapja priežu meža smaržu, kuru jūti pat okeānā sēžot uz sērfa dēļa un gaidot viļņus. Kopš nobraucām lejā, sākās tiešām pasakaina dzīve un mūsu sākotnējā vēlme izzināt Čīli atkal bija pilnās burās. Iedomājies simtiem metru garas gludu vilņu līnijas, kas nav pārbāztas ar sev līdzīgiem viļņu medniekiem. Vieta, kur mājo smaidīgi un draudzīgi cilvēki gan uz ūdens, gan sauszemes. Vieta, kur viens otru vienmēr pasveicina un aprunājas. Vieta, kur zaļo pļavas, aug meži, tālumā redzami dzīvi Andu vulkāni, un daba elpo pilnu krūti no dienas uz dienu.

Vērts pieminēt, ka ne tikai dienvidos, bet visā pārējā Čīlē,

Gandrīz visur drīkst un ir drošu sliet teltis, gulēt maisos zem klajas debess un kurināt ugunskurus. Dažnedažādākie kemperi, kokos iebūvētās mājas un vasarnīcas ir ļoti izplatīta parādība Čīlē. Brīvdienās braukt ārā no pilsētas šeit ir pat populārāk nekā Latvijā.

Klusais okēans un debess Čīlē bija pilna skaistas dzīvības. Nododoties saviem ūdens priekiem, jārēķinās ar citas dzīvības klātbūtni ūdenī un gaisā. Putni latviešiem ir vieglāk saprotama dzīvības forma, bet ūdenī bija grūti pierast pie intensīvas dzīvības klātbūtnes, taču tas nav nekas neiespējams, ja mīli dabu. Ūdenī gandrīz vienmēr blakus sērferiem ir vairāk nekā 300 kilogramus smagi roņi, delfīni, jūras ūdri, tālumā peldas vaļi, kas saulrietā pūš gaisā miglas mākoņus.

Ar delfīniem mums dzīvē jau ir bijusi vairākkārtēja saskarsme gan tuvumā, gan tālumā un aptuveni ir skaidrība pa viņu uzvedību, bet ķert vilni kopā ar milzu roņu mātītēm, kurām ir tikpat interesanti redzēt tevi, kā tev viņu, bija sensacionālas un neaprakstāmas sajūtas.

Izrādās, roņi sirdī arī ir sērferi – tie gluži kā cilvēki, uzsēdās uz viļņa plūsmas un vēl pamanijās pat izlekt no stāvās ūdens sienas, mest gaisā salto un citādi spēlēties ar šo dabas fenomenu. Komunikablas būtnes, kam patika arī piezagties no muguras un pat pieskārties zemūdens sērferiem, kas gaida vilni.

līdz sapratām, ka viņi ir draudzīgi. Sākām pat ar svilpošanu viņus piesaukt, lai nofotogrāfētu un patiesi priecāties par šiem cilvēka un jūras dzīvnieka piedzīvotajiem kontaktiem. Jāuzmānās ir tik no 600 – 800 kilogramus smagajiem tēviņiem to riesta laikā. Tiesa, sērfojot tos nemanījām, tik pilsētas ostās un snaduļojot kaut kur nomalēs uz klintīm.

Braucot uz Čīli, viens no uzstādījiem bija

. Turklāt savās ekspektācijās uzstādījām augstu vilņu un vēja kvalitātes latiņu. Bijām iepriekš citu zemju izlutināti un ar augstām prasībām par to, kā ir jābūt, lai būtu labs kaitsērfings. Tomēr visā trīs mēnešu garajā sirojumā nemaz tik daudzas reizes nepakaitojām, tomēr kopumā noķērām kādas 10 tiešām izcilas kaitsērfinga reizes. Biežāk izvēlējāmies sērfošanu no valdošā vēja piesegtās pludmalēs.

Pieminēšanas vērts fakts – Čīlē ir kaitošanas vieta, kur piemērots vējš pūš 365 dienas gadā, piemēram, Elqui vīnogu audzēšanas ielejas uzpludinātajā ūdenstilpnē. Vilņu tur nav, vairāk tādi ezera apstākļi, līdzīgi kā itālijā, gardas ezerā, ja ir būts.

Kaitotāju interesei, gribētos arī izcelt pilsēteli ar nosaukumu Matanzas un vējotu viļņu pludmali ar nosaukumu Roca Quadrata. Kaitojot tajā vietā, dzīvojām netālu mazākā pilsētā ar nosaukumu Navidad. Tulkojumā tas nozīmē Ziemassvētki, un tik tiešām – neieplānoti iekrita, ka tur sagaidījām ziemas saulgriežus.

Ceļojuma laikā ar auto trīs mēnešos nobraucām ap 16 tūkstošiem kilometru, 1500 kilometru garā taisnē gar piekrasti no Chanaral pilsētas ziemeļos līdz Valdivia pilsētai ziemeļos, kas, velkot globusā paralēles, ir zemāk nekā Austrālija un atrodas 14 000 kilometrus no Latvijas.

Ceļojuma laikā dzīvojām 9 dažādās vietās. Pateicoties īrētajam, labi palietotam, bet vēl dzīvotspējīgam Toyota pikapam ar labām riepām, bijām pat tādās nevietās, kur reti kad iemaldās kāds svešzemnieks. 4x4 un pazeminātie ātrumi tika lietoti regulāri.

Pēc Čīles vienkāršības un neskartības gūtajiem iespaidiem, loģisks lēmums būtu kādu reizi dzīvē izmēģināt sirošanas laimi Peru. Arī pašiem čīliešiem, kuri finansiāli ir bagātāki par peruāņiem, šī ir kultūras un attīstības līmenī pārāka vieta. Čīlē ir skaista neskarta daba, bet pasaules vēsture un kultūra mājo Peru.

Vai atradām perfekto vilni?

Bijām diezgan tuvu tam. Viļņu kvalitāte tiešām bija viena no labākājām visā mūsu daudzgadīgajā pieredzē. Tas arī bija galvenais, pēc kā uz turieni braucām. Vai brauktu vēl kādreiz – jā, noteikti un tikai uz dienvidiem.

tulkojumā nozīmē ko līdzīgu kovbojam un labam jātniekam. Laukos, it sevišķi dienvidu daļā ar zirgiem jāj vēl joprojām, un to dara nevis nabadzības dēļ, bet drīzāk sentēvu vārdā un sava lepnuma dēļ. Katram fermerim ir Huasos tērps un kārtīgs jājamzirgs. Pavisam nejauši nokļuvām šādu jātnieku ikgadējā festivālā, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs zvejnieku svētkiem Latvijā. Šis bija brīdis, kurā tā pa īstam iemīlējām vienkāršo čīlieti un sajutām viņu tautisko tradīciju spēku un skaistumu.

• Tā ir dienvidu puslodes valsts, un Ziemassvētkos te ir garākā diena gadā. Čīle ir gara desa, iespiesta starp Andu kalniem un Kluso okeānu, kas stiepjas no zemākā Dienvidamerikas punkta līdz pat Peru. No mūsdienīgajām civilizācijām un lielvaru kultūrām šo valsti ilgi sargāja Atakamas tuksnesis un Andu kalnu grēda.

• Seno civilzāciju un kultūras baudītājiem Čīle būs neinteresanta – cilvēki tā pa īstam šo pasaules teritoriju apdzīvot sāka pavisam nesen. Vienīgais izņēmums ir Lieldienu salas, kas arī ir Čīles sastāvdaļa.

• Dabasbērniem Čīle ir īsta pērle – tā te ir salīdzinoši neskarta. Apdzīvotība 18 miljoni uz 760 000 km2. Tas ir aptuveni 24 cilvēki uz km2. Piemēram, Latvijā uz vienu kvadrātmetru dzīvo 29 cilvēki. Astoņi miljoni čīliešu dzīvo galvaspilsētā Santjago.

• Cilvēki Čīlē ir ļoti pārtikuši un lepni, bet draudzīgi un priecīgi palīdzēt. Ārzemju ceļotājus un tūristus gandrīz nemana. Lielākajiem pasaules ceļotājiem – vāciešiem, angļiem, frančiem un austrāļiem Čīle nav īsti izdevīgā pozīcijā, tāpēc tūrisma industrija pamatā balstās uz pašiem čīliešiem un argentīniešiem.

• Angļu valodu Čīlē nemāk gandrīz neviens. Mums saprotamā angļu valodā runāja vien sērferi un daži studenti. Spāņu valodas ievadlīmenis ļoti noder ikdienišķai komunikācijai, tiesa vietējie smejot saka, ka viņi nerunā spāniski bet čīliski. Ir diealektiskas atšķirības pa gadu simtiem izveidojušās.

• 4x4 automobīlis ir

, un labāk to īrēt pilsētas nomās, nevis lidostā. Ielās aptuveni 70% mašīnu ir pikapi. Vieglie auto te nav cieņā un tos gandrīz nemanījām vispār.

• Internets bija labs, tāpēc ceļotājiem, kas strādā attālināti, sasniegt digitāli civilizāciju nebūs liela problēma.

• Ūdens temperatūra Čīles piekrastē svārstās ap 10-15 grādiem plusā visu cauru gadu, Jā – Čīlē ir siltāk nekā Latvijā, tur aug vīnogas, avokado un mango, tomēr ūdessporta cienītāji par silto zemi to nevar nosaukt. 4-5mm hidrotērpi un biezie zābaciņi ir ikdiena visu cauru gadu. Klusais okeāns šajā pasaules nomalē ir auksts.

Andu kalnos augstākajās vietās sniegs arī saglabājas visu gadu.

Ielejās, starp okeānu un kalniem audzē saldās vīnogas un citus siltumu un sauli mīlošus dabas labumus. Ieleju mikroklimatos ir silti, bet piekrastē pat vasarā bez papildu jakas labāk neiet no mājas.

Naktīs temperatūra regulāri bija zem +10 grādiem, lai arī bija jau Čīles vasaras sākums.

• Nopirkt kaut ko uz ielas vai restorānā, kas nav elļā vārīts, ir gandrīz neiespējamā misija. Ēst restorānos ir dārgi un negaršīgi. Veikalos pirkt pārtiku arī nav lēti. Gaidod vilni un sarunājoties ar vietējiem sērferiem, vairāk kārt dzirdam atvainošanos par zemo ēdināšanas kultūru. Vislabāk pārtiku pirkt pie mazākumtirgoņiem un pašiem zemniekiem. Šī iemesla pēc, pārsvarā gatavojām mājās – vasarnīcās (

), kuras īrējām savai dzīvošanai.

• Drošības ziņā par Čīli radās pozitīvs iespaids. Radās pārliecība, ka laukos var gulēt arī ceļamalā teltī un neviens tevi neaiztiks. Galvaspilsētā – Santjago, protams, kā jau visas lielpilsētās, ir jāuzmanās.

Bilde ar lielpilsētu

Dolāri vai Eiro? – zaļie

Bankas karte vai kešs? – kešs

Ziemas jaka vai bordšorti? – abi divi

Lietuss jaka vai saulenes? – saulenes (bijām 12.-03. mēnesis)

Ar draugiem vai vienatnē? – ar draugiem

Personīgās lietas atstāt pludmalē redzamas vai aprakt smiltīs? – cilvēki ir zolīdi

Andelmaņi uzmācīgi vai vienaldzīgi? – pieklājīgi

Kaulēties vai saglabāt vēsumu – netērē enerģiju un saglabā lepnumu

Potēties vai pofig? – pietaupi veselību

Haizivis vai delfīni? – abi draudzīgi

Sērfošana vai kaitošna? – abi kopā vai sērfošana

Dārgi vai pa lēto? – paciešami, bet pēc ceļojuma, kādu laiku vajadzēs, lai finansiāli atkoptos

Kādu dienu, cerams, turpināsim Čīles stāstu tālāk.

Rakstu sagatavoja Dāvis Drande.