Pasapņosim kopā...
Parasti, kad cilvēki iedomājas par brīvdienām un sērfošanu, viņu domas visbiežāk lidinās uz dienvidiem - sākot vismaz ar Portugāli, Maroku utt.
Skotiju kā sērfošanas un kaitošanas galamērķi bijām nosprauduši jau sen. Regulāri braucot uz Īriju un esot patiesā kaifā par šo zemi, tās kvalitatīvajiem vējiem un perfektajiem viļņiem, Skotija likās kā loģisks turpinājums Atlantijas nomaļo pludmaļu izzināšanā. Skotija, pat vēl vairāk kā Īrija, nav populārs galamērķis vidusmēra Eiropas sērferim, jo ar līdzīgām investīcijām jau var aizbraukt uz it kā eksotiskākām un lutinošākām siltajām zemēm. Un labi ka tā, lai jau viņi skrien. Nav jau tā, ka mums nebūtu pieejami labākie hidrotērpi pasaulē, kā arī zinām Golfa straumes siltuma pienesumu šajos platuma grādos.
Amsterdamā kāpām uz prāmja, pārcēlāmies ar naktsreisu uz Ņūkāstlu un taisnā ceļā uz Thurso pilsētu Skotijas pašos ziemeļos, kuru mums bija ieteikuši sērfojošie Lielbritānijas kolēģi no O’Neill Wetsuits.
Kur dzīvojām? – Kā parasti izmantojām AirBnB pakalpojumus. Īrējām ērtu māju pašā kalna galā ar skatu uz Thurso līci. Cenas pavisam pieņemamas. Virtuve, vairākas guļamistabas, pagalms un apkārt pļavas pilnas ar aitām.
Jau pirmajā dienā visiem atkrita žoklis no iespaidīgajiem viļņiem. Viens no Thurso pilsētas centra spotiem teorētiski skaitās kā viena no pasaulē vieglākajām vietām, kur iesērfot trubā. Tik tiešām tās solītās trubas tur vēlās uz velna paraušanu. Nebija gan nekādas mazās. Šķietami viegli noķeramas, bet mums līdz trubu līmenim visiem ir vēl kur augt …cūcenē, ja nu vien paveicas.
Oktobrī ūdens temperatūra ap 10 grādiem, gaisa temperatūra zem 10 grādiem. 5mm hidra, zābaciņi un var stundām pērties pa ūdeni par aukstumu nedomājot. Cepure pēc izvēles, cimdus nevajag.
Uz ūdens parasti var sastapt pāris vietējos. Visi laipni un atsaucīgi, gatavi padalīties ar ieteikumiem. Uz vilni darbojas solīda rindas kārtība. Piepeldi, sagaidi kamēr tie, kas bija pirms tevis, paņems savus viļņus un klāt ir tava kārta – solīdi, kā pie saprātīgiem, apkārtējos cienošiem cilvēkiem. Nekāda ģedovščina, heitošana, reidžošana vai lokālisma. Visi melnos hidrotērpos kā roņu kolonija.
Tā nu pirmo nedēļu nocīnijāmies pa Thurso apkārtējajiem spotiem izbaudot cilvēku neesamību, superskaisto dabu jūrā un sauszemes skatus ar aitām. Uz ūdens jārēķinās ar pastāvīgu roņu klātbūtni, kas ziņkārībā pēta mūs, kā arī paši labprāt uzsērfo pa vilni.
Thurso pilsētā nekā īpaša nav, par ballītēm var aizmirst – ir tikai viens pubs un tajā pašā 5 plikpauri ir vienīgie apmeklētāji. Arī nekādas dižās tūrisma atrakcijas nekur nemanam. Tādā ziņā valda patīkams miers un askētisms, kas ļauj izbaudīt vientulību un patiesi skaisto dabu.
Pārtika veikalā - šis tas dārgāk, šis tas lētāk, ir OK.
Otru brauciena pusi nolēmām pavadīt rietumu pusē uz Tyree salas, kuru sauc arī par Hawaii of the North un arī par Sunshine Island. Protams, nokļūšana ar braucienu uz prāmja. Tā atrodas Hebrīdu jūrā, Skotijas rietumos. Visu salu grupu sauc par Inner Hebrides.
Šeit līstot vismazāk lietus visā Anglijā un Skotijā. Vairums no mūsu uz salas pavadītajām dienām spīdēja saule, kas patiešām ir superekstra, kad gaisa temperatūra grozās ap +10 grādiem.
Ja Thurso sērfošana bija pārsvarā uz akmeņiem, tad šeit viss notiek baltu smilšu pludmalēs.
Un ūdens… jēziņ marija, neko tik dzidru mēs nebijām vēl piedzīvojuši dzīvē. Neticami pasakaini skaisti.
Pati sala maza - apkārt tai apbraukt ar auto var bik vairāk kā stundā. Viens veikals, kas pats sevi apbalvojis kā labāko veikalu uz salas :). Nevienas reālas pilsētas. Kādi 700 oficiālie iedzīvotāji. Absolūta vientulība. Salu rotā daudzas pludmales no visām pusēm ar izteikti reljefainu krasta līniju. Sērfojami viļņi veļas tajās pludmalēs, kas skatās uz dienvidiem/austrumiem līdz rietumiem. Pārējās pludmalēs bija vairāk tādi ezera apstākļi, kur arī manījām pāris vindsērfingistus.
Lai arī bija gana vējainas dienas, tomēr īsti kaitsērfojamu vilni tā arī neatradām. Priekšroku devām izcilajiem sērfošanas aptākļiem un tā arī pūķus nemaz neizvilkām.
Internetā var atrast atsauksmes, ka uz salas ceļojošajiem tūristiem neesot īsti ko ēst un ka pat nereti izmisumā sūtot ēdienu no mainland ar pastu. To salasījušies mēs pirms kāpšanas uz prāmja sapirkāmies paiku pilnus autinus, bet tās izrādījās pilnīgas mulķības – uz vietas ir ļoti labi piekrāmēts veikals ar visu ko vien vajag.
Beigās mūsu negausīgos paikas krājumus sāka grauzt peles. Tās uz salas ir problēma - ar katru dienu tās sāka parādīties arvien vairāk un vairāk. Vienu pat noķērām un turējām gūstā. No sākuma šķita vien tāds nevainīgs dzīvniecinš, bet jau pēc dienas visiem bija nelabi uz viņu skatīties, jo bija piečurājusi un piekakājusi visu savu krātiņu. Pārbarojām! Turējām mēs viņu tajā ledusskapja dārzeņu atvilknē, lai var labāk to papētīt.
Nobeigumā, kā parasti, daži fakti un ieteikumi:
5mm zābaciņi.
5mm hidra, labāk pat divas, jo ūdenī sanāk iet pat divas reizes dienā.
Neoprēna cepure optional.
Savu auto vajag obligāti.
Policija nemanāma - nebija nekādas saskaršanās.
Satiksme pa kreiso pusi, ceļi līkumaini un ļoti šauri.
Cilvēki atsaucīgi un labprāt parunājas paplašinātos teikumos.
Protams, var mēģināt ieraudzīt Lohnesas briesmoni un nopirkt kādu suvenīru šajā sakarā, bet kopumā tūrisms ir mazattīstīts.
Skrituļdēli var atstāt mājās, jo asfalts pārāk rupjš.
Skoti ir slaveni ne tikai ar savu viskiju, bet arī džinu.
Jēra kāja, protams, nav problēma nevienā veikalā, bet arī vegāni šeit izcinījuši savu plauktu praktiski visos veikalos.
Degviela padārga - ap 1,7 Eur par litru.
Nauda – angļu mārciņas.
Okupācija – Anglijas.
Brekzita sakarā, liela daļa cilvēku cer uz neatkarības atgūšanu. Mēs par Skotiju.
Noteikti pagaršo nacionālo ēdienu “haggis”.
Ja Edinburga likās diezgan bagāta pilsēta, tad laukos cilvēki dzīvo ļoti pieticīgu dzīvesveidu. Skotijas lauki ir tiešām dziļi lauki.