Āfrikas sirds Kenija un latviešu kikera sapnis

Raksts sagatavots no 2010. gada arhīva.

Uz brītiņu izrāvāmies uz Āfriku, lai piepildītu saponi un padzīvotu bezbēdīgo kolonizatoru dzīvīti pastkartītes skata pludmalē. Braucām diezgan lielā pulkā un ar konkrētu mērķi – apgūt jaunus, mājās grūti apgūstamus, plašumus kaitbordā.

Ceļojums notika vējainākajā sezonā – janvāra beigās .

Kenija ilgāku laiku ir bijusi Anglijas kolonija. Valsts atrodas Indijas okeāna krastā, nedaudz zem ekvatora. Jā, šī ir tā vieta ar daudziem dabas parkiem, kur agrāk onkoļi ar korķa cepurēm tvarstīja ziloņus un visus pārējos Āfrikas savvaļas brīnumus, lai vēlāk saviem draugiem varētu atrādīt iegūtās trofejas pie tējas tasītes kādā no Anglijas pilīm.

Internetā atrodamā informācija par šo valsti ir diezgan skopa un pretrunīga. Tomēr liekas ka vajadzētu būt labi, jo ik pa brīdim uzpeld maģiskais “monsoos trade winds” un kārdinoši saldas bildītes ar sasodīti zilu ūdeni un palmām. Pēc pieejamās informācijas, no decembra līdz martam ieskrienas “Kaskasi”, kas pūš ZA virzienā un no jūnija līdz septembrim “Kusi” DA. Pie šī virziena esot iespēja ķert diezgan smuku vilni. Parakņājoties dziļāk, vienuviet atrodu: novembris ir vissliktākais mēnesis un februāris vislabākais, bet citviet: februāris jau minēts kā pilnīga bezvēja periods un maijs esot tas īstais. Pēc šādas putras top skaidrs, ka uzticēties tā īsti nevar nekam. Vairāk būs jāpaļaujas uz intuīciju un savām vājajām pasaules meteoloģijas zināšanām – noriskējām un maucām.

No Latvijas izbraucām ar kaiterim līdz šim neierastu bagāžas saturu – kopā ar inventāru, kareivīgu noskaņojumu, pāris pludmales šortiem (neko citu tur tāpat no apģērba nevajag), somās līdzi vieta atradās lādējamam urbim, lētākajam “Depo” rokas zāģim, ruletei un pāris skrūvgriežu galvām. Protams, tas viss nebija nejauši – iepriekš garajos rudens vakaros tika uzfantazēts, internetā izpētīts un prātā uzrasēts pamatīgs kikeris – mākslīgs uzmetiens veikstila triku izpildīšanai.

Pēdējās stundas lidmašīnā bija diezgan nemierīgas, jo bez vēja neskaidrības, nedaudz biedēja nojauta, ka nokļūsim kautkādā tūrisma nomāktā Ēģiptes tipa bezdibenī, kur viss nosēts ar ziliem baseiniem un gigantiskiem bezpersoniskiem kūrortiem. Patiesībā, jau braucot ar taksi pa nosēšanās pilsētu Mombasu, pēc pirmajām 5 minūtem tapa skaidrs -šī noteikti nav tūrisma ziņā Ēģiptei līdzīga vieta. Īstas Āfrikas garā noplukušas ieliņas un kolorīti pilsetas iedzīvotāji, pārsvarā melni kā velni un pa retam kāds arābs ar koptāku bārdu, kas liek domāt, ka tomēr būs interesanti. Pie tam, pirms gada Kenijā, pateicoties prezidenta velēšanām, norisinājies pilsoņu karš, līdz ar to, tūrisma avio reisi uz kādu laiku bijuši apstādināti pilnībā un tā īsti līdz galam nav atkopušies. To velāk apliecina arī patukšie kūrorti piekrastē, kas mūs, kaitvientulības meklētājus, protams priecē, jo lielas masas uz ūdens ir mazākais ko vēlamies sastapt.

Uzreiz, izlecot laukā no ļopenes, pirmais ko metāmies noskaidrot, bija tuvākais pieejamais būvmateriālu veikals. Vēl neizkrāmējuši mantas, paspējām sarunāt celtniecības lietu palīgu un transportumu, ar kuru doties iepirkt materiālus.

Kā par brīnumu, necila izskata sarūsējušu šķūnīšu kompleksā, izdevās atrast vajadzīgās trubas, finieri, kokmateriālu, ļoti sliktas kvalitātes skrūves, kā arī visas pārējās nepieciešamās lietas. Turpat netālu atradām, kur nopirkt 18 palielas eļļas kannas kopā uz 360 litriem.

Viesumājas kaitojošie īpašnieki uzņēma mūs ar ovācijām. Lai gan viņu platajā smaidā bija manāma neliela neticības pieskaņa, pat nemaz nenojaušot, ka neko tamlīdzīgu neesam vēl būvējuši. Pietam paši saimnieki reiz bija šo to mēģinājuši uztaisīt, bet jūra ātri esot visu salauzusi.

Iztērējām ap 400 eiro par materiāliem. Pašiem sev lāgā neticot, tomēr pāris dienu laikā uzmeistarojām iespaidīga paskata konstrukciju. Tā tika arī attiecīgi mākslinieciski izdekorēta ar zīmējumiem rasta krāsās. Vairāku vietējo ballīšu prāta lidojumu rezultātā, jaunajai konstrukcijai devām nosaukumu Ass Kolds. Arī no viesumājas saimniekiem arvien vairāk varēja dzirdēt sajūsmas izsaucienus, kā nu kurš dauzīšot zilumus un lēkšot pa konstrukciju.

Dzīvojām uz robežas starp Diani un Galu pludmalēm, kaiteru viesumājā pie vietējiem baltajiem kenijiešiem (kolonizatoru atvases, kas sevi neuzskata par angļiem jau paaudzēs). Šeit lielākoties bijām vienīgie iemītnieki un dzīvojām labākajā numurā ar skatu uz okeānu, kas ir turpat pie mājas. Mūsu rīcībā bija arī terase ar 60! spilveniem… protams jūtāmies kā karaļi.

https://www.facebook.com/Kenyaways/

Pludmale bija gara un tīra ar spoži baltām smiltīm, gandrīz kā Alpu ledājs. Lielajā spožumā bez saulesbrillēm bija praktiski neiespējams atvērt acis. Ūdens zils un dzidrs ar nemainīgu +30 grādu temperatūru visu cauru gadu. Iespaidam iesaku paprovēt nomērīt ar termometru krūzē 30 grādus – tādā jau var mierīgi mērcēt tēju. Tāpēc hidras nav vajadzīgas vispār nekādas ne dienā, ne naktī, ne pēc 1 vai 10 stundu kaitošanas. Viss ko lietojām bija kaudze ar šortiem, kā arī uz katru cilvēku vismaz 2 pudeles pretiedeguma krēma. Drēbes patiesībā nevajadzēja vispār, jo pat krekls bija apgrūtinoša lupata. No 3 līdzi paņemtajiem krekliem, lietojām labi ja vienu vietējā nakstkluba apmeklējuma reizēs.

Ar klubiem un bāriem tur arī viss bija kārtībā. Pat trakāko grūstiņu dzīvniekiem nebūs jāpaliek badā Kenijā.

Kaitojām pārsvarā savā, citkārt pāris svešu kaiteru kompānijā. Pa retam pie horizonta bija manāmi vēl kādi citi kaiti. Vismaz mums vārds “trafiks” neparādijās uz mēles ne reizi.

No okeāna viļņiem pludmale ir aizsargāta ar rifu visas Kenijas piekrastes garumā, radot tādu kā lagūnu. Ūdens apstākļi pie bēguma bija salīdzinoši gludi. Paisumam nākot klāt, virsma palika arvien sakratītāka, bet nevienu brīdi tā nesasniedza tādu pakāpi, lai traucētu atsperties kvalitatīvam popam un triku zemēšanai ātrumā.

Pats pludmales platums arī bija atkarīgs no paisuma un bēguma no 0-100 metriem pilnīgi baltas smalkas smiltis, nevis saberzušies gliemeži un korāļi. Apstākļi ir piemēroti gan iesācējiem sļūkāšanai, gan meistariem jaunu triku apgūšanai. Vējš pūš ieslīpi uz krastu un ūdens ir neticami silts. Neredzējām arī nekādus dzelmes briesmoņus, izņemot pāris slaidas zobenzivis, kas peld un lec kā bultas vismaz divreiz ātrāk, kā var pabraukt ar kaitu, kā arī bruņurupučus. Vienīgais acīmredzamais traucēklis bija diezgan daudzās zvejnieku laivas. Vienam anglim pat izdevās aizķerties ar bāru aiz noenkurotas laivas.

Kikera būvniecība: Kā jau slapju ūdeni ilgi neredzējušiem latviešiem, ceļot mākoņos sapņu pilis, netika ņemti vērā tādi sīkumi kā spēcīga viļņošanās un paisums/bēgums ar vairāku metru starpību. Diemžēl, nostājoties pludmales krastā un saprotot cik ūdens ir kustīgs un paisums nežēlīgs, uz brīdi sapnis šķita pajucis. Prātā bijām izdomājuši būvēt stāvošu konstrukciju, kas pie vairāku metru ūdens staigāšanas starpības un dažkārt arī viļņiem bija neiespējamā misija. Tomēr, kā jau Staļina kultūras atvases, dabas spēkus tendēti pārvarēt spītīgi Latvieši, pamainījām plānus un pieņēmām lēmumu būvēt daudz sarežģītāku peldošu konstrukciju, kas bija vienīgais risinājums tādos apstākļos. Bijām pa visu pasauli izbļaustījušies par savu plānu, kā arī līdzpaņemtie instrumenti nebija bez svara, lai tā mierīgi atliktu tos malā un priekšroku dotu īstu Kenijiešu garā neiespringt. Šis lēmums dzīvi nepadarīja vieglāku – nevienam nebija bijusi saskarsme ar tamlīdzīgu peldošu konstrukciju, kurai jāiztur ne tikai braucēju demolēšana, bet arī paliels čops ar savu bez apstājas raustīšanu un spēcīgā paisuma ietekme. Paši pat ne visai noticējām savam plānām, bet pie lietas tomēr ķērāmies, cerot viens uz otru un ar domu daudzās neskaidrības atrisināt būvēšanas gaitā.

Pašiem par brīnumu Ass Kolds (jaunuzceltās konstrukcijas iesauka), jau ar otro pielabošanas mēģinājumu, izrādījās lieliski peldošs. Konstrukciju, kuru var knapi no vietas izkustināt 6 vīri, stabili virs ūdens turēja 7 x 20 litrīgas kannas ar gaisu. Par nieka naudu vietējie meļņi palīdzēja arī uztaisīt 3 ar betonu piepildītas riepas – enkurus, ar kuriem varēja pie vajadzības noturēt veselu tankkuģi uz vietas.

Kopā būvēšanā aizgāja aptuveni piecas dienas, kuras, paldies dievam, ietrāpījās ne visai vējainas, lai netraucētu mūsu darbam. Rezultātā jūrā lepni slejās tiešām izskatīgs, pēc labākajiem paraugiem veidots, kikers, ko nebūtu kauns atrādīt pat “Autofocuss” filmas varoņiem.

4 metri garš / 1,8 metri plats / virs ūdens ap 1,3 metri. Nostiprinājām ar 2 enkuriem.

Ar kikera ienešanu ūdenī, pamazām parādījās arī kārtīgs vējš. Ballīte no sauszemes varēja pārvākties uz ūdeni.

Turpmāko divu nedēļu laikā katrs varēja slīpēt savām iemaņām atbilstošus trikus – grebus, reiļus, kūleņus, rotācijas, flat 3 (360 grādu rotācija ar bāra pārtveršanu gaisā) utt.

Patīkama bija arī tusiņa un kaitošana kopā būšanas sajūta, kas citkārt ir diezgan apstrīdama kaitbordā. Stāvot ūdenī pie ieskriešanās uz kikeri 2-3 cilvēku rindā, varēja ne tikai papļāpāt, bet arī uzmundrināt viens otru, uzkurināt azartu savā starpā un aprunāt iepriekšējos piegājienus. Sajūta bija gluži tāda pati kā čupojoties snovborda parkā.

Atpūtas brīžos apmeklējām tuvākās pilsētas kādam šopingam un apskatīt koloniālās arhitektūras pārpalikumus. Mombasā tirdzniecība ir arābu rokās, tāpēc ķemmētas megabārdas tur nav retums. Paši melnādainākie kenijieši šeit, tāpat kā citur, ir tikai ūdens iznēsēji, kalpi un melnā darba darītāji. Kopumā pilsēta ļoti atgādina Marokas Kasablanku, tikai nedaudz mežonīgāka.

Ķīniešu ražojuma krūšturi, augļi un smieklīga paskata radioaparāti bieži bija sastopami vienā letē, un tādas bija vismaz 50 apkārtējās, vai pat viss kvartāls. Citi tirgoja tādus sīkumus un pilnīgi nesaprotamas lietas, ka nespēju iedomāties, kam tas varētu interesēt. Protams neiztikt bez sava reketa, savas policijas, kas arī ir rekets, saviem nēģeriem un saviem saimniekiem, padauzām un apsegtajām musulmaņu princesēm.

Bez apstājas mums no visām malām kautko piedāvāja pirkt un nobaudīt, vai vismaz apskatīties par velti, kas tiek pasniegts kā nezinkāda laipnība un ekstra. Iesaku, kādu no šiem uzmācīgajiem tipiņiem, izvēlēties kā savu pavadoni vecpilsētas apmeklējumam, protams vēlāk samaksājot viņam par šo pakalpojumu, ko viņi nereti sauc par “bodyguard”. Jārēķinās, ka visam ko gribēsi iegādāties, būs viņa uzcenojums, bet līdz reālajām cēnām mums baltajiem tāpat neaizkaulēties. Patiesībā, turpmāk pie visām letēm saimniekoja tikai viņš -mūsu “bodyguard” un īstais letes pārdevējs tik stāvēja malā, cerībā pēctam dabūt no starpnieka savu pārpalikumu no mūsu naudas. Bet tā vismaz tikām vaļā no pārējiem uzmācīgajiem aizdomīgā paskata tipiņiem, kā ārī varējām fotogrāfēt, filmēt un šo to vairāk uzzināt nekā, ja būtu sturgalvīgi gājuši uz savu galvu, nemitīgi visus atraidot.

Iepriekš mums teica ka tūristiem esot droši un neviens mūs neaiztiks. Laikam bijām ieklīduši pārāk dziļi, jo galīgi nebija sajūta, ka pilnībā pārvaldam situāciju, vai arī kāds mūs, vajadzības gadījumā, taisītos pasargāt tajos mežonīgajos betona labirintu džungļos. Nevarēdams mūs sagaidīt atpakaļ, mūsu šoferis bija jau paspējis sastresoties un apzvanīt pusi Kenijas, ieskaitot viesumājas saimniekus. Kopumā diezgan eksotisks pasākums, ja nesatrauc sajūta, ka tiec vāzāts aiz deguna kā govs un čakarēts, cik nu vien spēj viņu meistarība, lai tik izvilinātu naudiņu.

Kenija – statistika un fakti

• No 3 ceļojumā pavadītajām nedēļām, cilvēkam ar 60 KG svaru, standarta izmēra dēli savam augumam un LF Envy 10m2, vējš pūta katru dienu. Tiešām apskaužams fakts tāpat kā pūķa nosaukums. Standartsvariem ar “parasto” inventāru pūta 2 nedēļas no kurām gandrīz puse uz 9m2.

• Noteikti līdz jāņem lielie pūķu izmēri.

• Vējš paliek stiprāks ar paisumu.

• Vislabākie apstākļi ūdensegumam ir bēguma laikā.

• Ūdens gultne gaišajās vietās ir bez asumiem un ežiem. Savukārt bradāt pa tumšo gultni galīgi nebūtu ieteicams dēļ ežiem un koraļļu akmeņiem.

• Ūdens virspusē bija sastopamas mazas dzeļošas indīga paskata medūziņas. Nekas traks, palīdz applaucētās vietas apčurāšana. Tirpstošā sajūta pāriet arī pati no sevis pēc stundiņas.

• Uz rifa nereti varēja redzēt peldošus A3 lapas izmēra :) un lielākus bruņurupučus.

• Dažām zivīm patīk lidot un nereti sanāk piezemēties atsitoties pret kaiteri.

• Dragojot pēc dēļa vai peldoties, ja esi apkrāvies ar Āfrikas zeltu kā reperis 50cent, uz spīdumiem var uzbrukt barakudas.

• Mērkaķi, lai arī izskatās interesanti un apbrīnas vērti, tomēr ir arī baigie okšķeri, nelietīgi zagļi un visādā ziņā bīstami dzīvnieki ar tendenci nerespektēt baltos cilvēkus.

• Bagātīga naktsdzīve un ballītes ar visām iespējām.

• Aviobiļetes pirkām paši un dzīvošanu meklējām atsevišķi. Nav lētākais variants, bet vienīgais kā izvairīties kļūt par tūristu dārzeni, varēt aktīvi un kvalitatīvi kaitot un redzēt ar savām acīm kaut ko no dabīgās Kenijas.

• Vienā no mūsu īrētajām viesumājām bija liels privātais baseins, kas bija sevišķi iecienīts vakaru ballītēs.

• Masaji ir lepnākā Kenijas cilts. Pārējiem no viņiem ir bail.

• Atņemot masajam nūju viņš ir uzvarēts, jo nemāk kauties ar rokām. Bet nez vai šo var nākties pielietot praksē, jo viņi ir neuzmācīgi un draudzīgi.

• Masajus mēdz atdarināt, lai ar to mēģināntu nopelnit no tūristiem. Uzmanies no tā saucamajiem plastmasas masajiem. Īstos var atšķirt pēc iztrūkstošajiem priekšzobiem un izstieptajiem ausu ļipiņu caurumiem.

• Malārijas zāles nelietojām, lai gan zināmu devu satraukuma tas radīja. Izrādās malārija ir ļoti daudzos odos un viņa nonāk ar katru kodumu cilvēka ķermenī. Ja iekož pāris inficēti odi, stresam neesot pamata. Baidīties jāsāk, ja tevi sakož uzreiz vismaz desmit odi.

• Malārijas zāles labāk pirkt uz vietas Kenijā. Letāk un būs pareizās.

• Dzīvošana: no 30-50 Eur par dienu.

• Pusdienas: ap 5-10 Eur, īpaši nemeklējot vietu.

• Amerikāņu dolāri arī ir cieņā.

• Mango: 10-20 eirocenti pie pludmales, vai līdz pat 50 eirocenti pilsētā par gabalu neatkarīgi no izmēra.

• Pretiedeguma krēmi lielos tilpumos ar stiprību 20-50.

• Grādīgie veikalos bija kuplā klāstā, ieskaitot pilnu komplektu angļu aliņu un ābolu sidru.

• Vismaz februārī savu sērfdēli var netraucētu atstāt aukstumā. Svels nāk citos mēnešos.

• Ja esi sieviete un algsti melno puiku mīlestību, Kenija ir īstā vieta tavu vēlmju piepildīšanai. Šķiet, populārs pakalpojums un rezervāciju var veikt jau iepriekš internetā, kaut uz visu ceļojuma laiku.

• Haizivis un jūras krokodīlus neredzējam un lielos „killer“ vaļus arī nē, bet pēdējajiem sezona esot kāreiz februārī.

• Bez safari arī daivings un makšķerēšana ir pieejami uz katra stūra.

• Noteikti jānodrošinās ar pacietību pret uzmācīgiem vietējiem tirgoņiem un “support small bussines for food” māksliniekiem.

• Ja pašmērķis nav pieckārt pārmaksāt, kaulēšanās ir obligāta un bez žēlastības.

• Krellītes lētāk pirkt atpakaļcelā lidostas “TaxFree”.

• Naudu jāmaina uzreiz lidostā pie ielidošanas.

• Vīzu kārto uz vietas lidostā par 50 USD, kuriem jābūt sagatavotiem pa rokai jau iepriekš. Cita nauda nederēs un samainīt arī nevarēs.

Kenija – jā, mēs noteikti brauktu vēlreiz.